laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Tatad — ja starrp diviem sarrgatajiem pastāv stiprra emcio-nalā saikne, tad pat mūsu pasauļ’ rrobežas nespēj liegt tiem sastapt vēnām otru, izmantojot ceļojumu sapenī. Šī iemesla dēļ Mariuss varreja apcēmot tevi trrlspadsmitās dzimšan’ dienas nakti — jo viņa jūtas prret tevi ir stiprrakas par dabas likumiem!

— Lieliski! — Laura iegavilējās. — Tad jau es varu viņu apciemot Avanterrā!

Skolotājs papurināja galvu. — Tikai teorretiski! — viņš iebilda. — Pirrmkarrt, tavas spējas vēl nav tiktall nobriedušas...

Laura pārmetoši pārtrauca skolotāju. — Tu to apgalvoji jau tad, kad es devos savā pirmajā sapņu ceļojumā! Bet man vienalga izdevās, un es atradu svarīgas norādes par Dūmākoņa atrašanās vietu. Turklāt es toreiz daudz mazāk biju trenējusies un par ceļošanu sapnī zināju pavisam nedaudz! Bet pa šo laiku esmu iemācījusies gandrīz no galvas profesora Dr. Mēbiusa Miedziņa “Par ceļošanu sapnī un citām brīnumainām spējām”.

Lauras sašutums uzjautrināja Persiju. — Zinu, — viņš noteica.

— Tev taisnibā. Taču torreiz gan bija ievērrojama atškirrība.

— Vai tiešām? — Lauras balss skanēja neierasti vīzdegunīgi.

— Mais oui!*

— Un tā būtu?

— Torreiz tu konkrrēti zināji sava ceļojuma mērrki — turr-prretim tagad neviens nevarr skaidrrī pateikt, kur Mariuss šobrrīd atrrodās. Vai varrbūt tu to zini?

— Protams — tētis ir melno karotāju varā. Viņi aizveda viņu. Es taču redzēju pati savām acīm!

— Es zinu! Tomēr prreciza viņa uzturrešanās vieta mums irr tumsā tīta. Melnā herrcoga valstība ir milziga, Laura, un, pat ja Mariusu nudien turr gūstā Tumsas cietoksnī, kā mēs pieņemam, tad taču nevarram zināt, kur exactement³ viņš atrrodas. Neaiz-mirrstī, ka rruna ir par varrenu cietoksnī, kurr ir neskaitamās iespējas paslēpt gūsteknī.

— Un kaut tā arī būtu! Tad man vienkārši viņš jāsameklē.

Persijs sāpīgi saviebās. — Es tevi lūdzu, Laura: uz labū laimi

aizceļot uz Tumsas cietoksni un cerret uz sagadišanos būtu tīrrā pašnavība. Izmet šīs domas no galvas un pacieties līdz Lieldienām! Tad tu varrēsi pa burrvju varrtiem nokļūt Avanterrā un palūgt talkā Elizionu un viņa svītu. Viņiem nākot palligā, tavu tēvu būs daudz vieglāk atrrast!

Laura, ne vārdu neteikdama, pavērās fizkultūras skolotājā. Persija acīs meitene lasīja, ka viņš mīļuprāt būtu teicis ko citu un iedvesis viņā cerību uz drīzu tikšanos ar tēvu. Taču laikam apstākļi to nepieļāva.

Tostarp viņi bija sasnieguši Hintertūru. Sniega sega, kas vēl pirms dažām dienām bija ietinusi visu ciematu un tā apkārtni, nu bija pazudusi gandrīz bez pēdām.

Bija sācies atkusnis, tikai augstienēs un apkārtējo kalnu virsotnēs vēl bija manāmi atsevišķi sniega laukumi, kas mirdzēja zemās pēcpusdienas saules slīpajos staros.

Par laimi, bija nokusis arī sniegs uz šaurā ceļa, kas veda uz klosteri, tā nu Persijs, neraugoties uz daudzajiem līkumiem, varēja uzņemt kārtīgu ātrumu. Laurai gandrīz sametās slikta dūša, tik stipri viņu asajos pagriezienos mētāja pa sēdekli.

Piepeši viņa ar tādu kā sesto maņu sajauta briesmas. — Uzmanies, Persij! — meitene skaļi iekliedzās.

9. nodaļa SLEPENĀ BIBLIOTĒKA

Kaut gan nekas aizdomīgs nebija redzams, skolotājs reaģēja acumirklī. Viņš pagrieza sāņus stūri un vienlaikus nospieda bremžu pedāli. Kamēr Peugeot, riepām kaucot, noslīdēja ceļmalā, pagriezienā no kreisās puses viņiem garām aizšāvās kravas auto.

Melns kravas auto.

Laura tūliņ pat to pazina: tas pats auto, ar kuru ziemas brīvdienu laikā notika slepkavības mēģinājums! Tas drāzās tik ellišķīgā tempā, it kā bēgtu no dēmoniem vai sātana izdzimumiem. Arī šoreiz Laura nespēja pie stūres saskatīt šoferi. Saule spoguļojās priekšējā stiklā, paslēpdama skatienam salona iekšpusi.

Pēkšņā izmisumā Laura stingi vērās kravas auto, kas lielā ātruma dēļ tika iznests no līkuma, ieslīdēja pretējā joslā un traucās viņiem taisni virsū. Laura iekliedzās. Tā vien likās, ka sadursme ir neizbēgama — bet tad auto pēdējā mirklī mainīja virzienu un par mata tiesu pabrauca garām Peugeot. Pēc dažām sekundēm šis rēgs bija pazudis. Persijs apturēja savu mašīnu ceļmalā, kamēr kravas auto pazuda aiz nākamā līkuma. Bija dzirdama tikai motora rēkoņa, kas pēc īsa brīža noklusa.

Tikai tad Laura pamanīja, ka dreb pie visām miesām. Rokas trīcēja kā novītušas lapas brāzmainā rudens vējā.

Persijs turpretim ļāva vaļu skaļam sašutumam. — Sflcre bleu⁴\ — viņš lādējās. — Tas idiots ir completement⁵ jucis!

— Tas idiots?

— Prrotams! Kā vel varr nosaukt cilvēku, kas tādā ātrrumā trrjecas pa ceļ’ un apdrraud visus pārrējos?

— Jautājums nebija par to, Persij. Es drīzāk gribēju zināt, vai tu esi drošs, ka tur vispār sēdēja iekšā kāds šoferis.

— Hein*? Es īsti nesaprrotū, Laura. Skaidrrs, ka pie stūrres bija jāsēž šoferrim, kaut arri saules atspiduma dēļ mēs to nespejām saskatīt. Cits nekas taču nav iēspejams.