— Vai tiešām? — viņš ar izsmieklu noprasīja. — Tad jau tev nebūs iebildumu arī pierādīt šo “izcilo prasmi”, vai ne?
Kaja satraukusies iedunkāja draudzeni. — Tikai neielaidies! — viņa steigšus iešņāca Laurai ausī. — Ronijs ir slēpotāju biedrības izlasē. Tev nav nekādu izredžu viņu pieveikt!
Taču Laura vairs nebija apturama. — Tik vien! Kad un kur?
Ronija atbilde nāca kā šāviens no pistoles. — Nākamo otrdien pēc stundām — uz Vērša galvas!
— Oi, nē! — novaidējās Kaja.
Laurai sametās baisi. Nobrauciens no Vērša galvas bija ieguvis ļaunu slavu visā apkaimē. Tas prasīja lielu prasmi, bet vēl lielāku drosmi. Līdz šim Laura nebija iedrošinājusies šai trasei pat tuvoties. Ronijs Rīdels to, protams, zināja un noteikti tieši tāpēc bija izvēlējies šo nobraucienu. Tas viss zibens ātrumā izšāvās cauri Lauras galvai, un kādu brīdi viņa apsvēra domu, ka varbūt vajadzētu atteikties no izaicinājuma. Bet tad viņa pārdomāja. Es taču pieveicu nobraucienu no Elles rīkles, viņa prātoja, un arī skele-tona trasi. Tad jau ar Vērša galvu nebūs nekādu problēmu.
Turklāt viņa tagad negribēja un nevarēja atkāpties.
— Labs ir, — viņa vēsi noteica. — Nākamo otrdien pēc stundām. Es tur būšu. Un tu, cerams, arī — ja vien nebūsi pietaisījis bikses!
To teikusi, viņa izdzirda apkārtstāvošo smieklus — biedri bija viņas pusē. īpaši Maksis Tālsmirdis zviedza kā ēzelis, tādējādi tikai vairojot Ronija dusmas. Laura pameta viņu stāvam un izspraucās cauri skolēnu bariņam.
— Ak, nē, Laura! — Kaja bija satriekta. — Tu taču esi galīgi traka!
— Labāk traka nekā gļēva! — Laura nikni attrauca. Bet tad saspringums viņas sejā atslāba, un meitene uzsmaidīja draudzenei.
— Nebaidies, Kaja, es vēl neesmu palikusi traka. Es slēpoju daudz labāk, nekā tam plātīzerim liekas!
— Var jau būt. — Kaja izskatījās neparasti nopietna. — Vienīgais jautājums — vai ar to ir gana, lai uzvarētu Roniju Rīdelu.
Beidzot bija pienākusi pirmdiena. Persijs Valjants bija laipni piedāvājies Lauru aizvest uz klosteri. Varbūt viņam pašam kārojās uzzināt ko vairāk par noslēpumaino zīmogu.
Pēc pēdējās stundas viņi ietrausās skolotāja
Laura nomākta klausījās Mika Džegera raupjajā balsī, kas viņas sirdī ļāva krist vārdiem, kurus meitene jau sen zināja no galvas:
Visbeidzot viņa skumji pavērās Persijā. — Vai zini, ko es īsti nevaru saprast?
Fizkultūras skolotājs pārsteigts paskatījās meitenē. — Ko tad?
— Ja tētis tik labi prot ceļot sapnī, kā tu stāsti, — kāpēc tad viņš nemēģina ar mums sazināties?
— Man nāv ne mazakās nojausmas, Laura. Tačū domājū, ka iemeslem jabūt pietiekami svarrīgem, lai Mariusu aizkavetū doties pie mums.
— Bet kas gan tas varētu būt? Kas tētim varētu būt svarīgāks par Lūkasu un mani?
Persijs spēja tikai neziņā papurināt galvu. — Es patēšām nezinu. Tev nevajadzētu parr to lauzit galvū!
Laura atkal nekustīgi vēroja ceļu un prātoja. Piepeši viņai ienāca prātā drosmīga ideja. — Un kā būtu, ja
— Mēs? Uz Avanterru? — Persijs pārsteigts klusēja, iekams enerģiski turpināja: — Baidūs, ka šī iespejā mums bus liegta.
— Kā tad tā? Ja tētis no turienes varēja atnākt uz manu istabu, tad jābūt arī pretējai iespējai — vai ne?
Persijs smagi nopūtās un apdomīgi pagrozīja galvu.
— Nu, Persij?
Skolotājs piepūta vaigus un ar troksni izelpoja. — Nu, es īsti nezinū, kā tev to izskaidrrot.
— Kas tad tur tik grūts? Vai nu to var, vai nevar!
— Lēnām parr tiltū, Laura, lēnām parr tiltū! — Persijs izskatījās nomocīts. — Tūlīt bušu ticis lidz prroblēmas saknei. Lieta, rraugī, irr šāda: es diemžel nevarru doties ceļojumā uz mītu valstibū ...
— Bet kāpēc tētis varēja...?
Persijs neļāvās sevi izsist no līdzsvara un nešaubīgi turpināja.
— Tev gan tas irr visnotaļ iespejāms.
— Nopietni?
— Jā — vismaz teorretiskī. Teorretiskī būtu visnotaļ iespējāms izkļūt no mūsu pasaulēs robežām, izmantojot ceļojumu sapenī.
— Un kā gan?
Persijs uzmeta skolniecei pārmetošu skatienu. — Kā lai es tev vissu paskaidrrojū, ja tu mani visu laikū parrtrrauc? Tad paklusē vismaz, lai varru tikt līdz prroblemas butibai!
Laura uzmeta lūpu. — Nu labi, — viņa norūca.