laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene palūkojās apkārt, lai atrastu vietu nometnei. Pavisam tuvu atradās neliela ieplaka, kas bija apaugusi grīšļa kumšķiem. To ieskāva krūmi, un, ja Alienora nemaldījās, bija dzirdama pat avota urdzēšana — labāku vietu nometnei nevarēja vēlēties!

Bērītis pēdējos soļus spēra drīzāk negribīgi. Nudien likās, ka viņa spēki ir galā. Pie avota Alienora nokāpa zemē un atbrīvoja poniju no segliem un iemauktiem. — Labu apetīti, — viņa smaidīdama noteica un paplikšķināja uzticamā dzīvnieka kaklu. — Zāle izskatās sulīga. Tev noteikti garšos!

Bērītis nosprauslājās un nekustējās ne no vietas. Dīvaini, meitene nodomāja. Vai varbūt viņš ir noguris tik ļoti, ka nespēj pat paēst?

Meitene domīgi atsēja no segliem segu. Pieiedama tuvāk krūmiem, lai to izklātu zemē, viņa ar katru soli juta pretim strāvojam arvien lielāku karstumu. Šķita, ka tas nāk tieši no krūmiem. Alienora pārsteigta nopētīja krūmāju. Vai tie būtu ugunskrūmi? Viņa bieži bija dzirdējusi par šiem neparastajiem augiem, kuru dzimtene bija nelāgu slavu ieguvušie ugunsmeži, taču nekad nebija tos redzējusi pati savām acīm. Tie izskatījās kā gluži parasti krūmi ar zaļām un leknām lapām, kuru forma atgādināja mazas liesmiņas.

Vai, cik labi, Alienora atvieglota nodomāja, tad man vismaz nevajadzēs uguni. Tā arī tāpat nebija iekurināma, jo posa, ko viņa bija paņēmusi līdzi, nebija lietojama. Kad izslāpusī meitene iepriekšējā dienā bija pārliekusies pār strautu, lai padzertos, tā iekrita ūdenī un samirka.

Meitene izklāja segu, notupās un nogludināja to. Tīkamais siltums nāca par labu — un vienlaikus uzdzina miegainību. Alienora jau gribēja izstiepties guļvietā, kad izdzirda šņācienu. Viņa pagriezās apkārt— un sastinga: viņu bija ielenkuši dzelteni indes ložņas! Ar atbaidošām pūķu galvām un skorpionu astēm apveltītie zvēri, kas augumā bija nedaudz lielāki par kaķi, bija pielavījušies pavisam klusu.

Alienora juta, ka, neraugoties uz karstumu, viņai piepeši kļūst salti. Ar vienu indes ložņu viņa vēl noteikti būtu tikusi galā — bet ne jau ar pusduci! Un muļķīgā kārtā duncis — vienīgais ierocis, ko viņa bija paņēmusi līdzi, bija piekārts pie segliem, kas gulēja zālē kādus desmit soļus no viņas.

Ļaunprātīgie dzīvnieki tuvojās. Saslēja astes, no kurām rēgojās dzelonis ar nāvējošu indi. Tomēr bīstamas bija ne tikvien šīs astes, bet ari garās, šķeltās mēles, ko tie spēja izšaut no mutes ar asajiem zobiem. Pie tām bija sīkas atkarpes, kurās atradās sekrēts,

ar ko indes ložņas paralizēja savu upuri, iekams deva nāvējošo dzēlienu.

Alienora ari tāpat nekustējās. Viņa kā pārakmeņota nekustīgi raudzījās zvēros. Vai tās bija beigas? Pirmais indes ložņa jau atvēra muti, lai izšautu mēli... kad ap meitenes augumu apvijās kaut kas lipīgs un stingrs un uzrāva viņu gaisā. Alienora izmisusi paskatījās augšup — un ieskatījās tieši milzīga lidojoša astoņkāja ļaunajā acī. Abi stiprākie, saķeršanai paredzētie taustekļi bija apvīti ap viņas krūtīm un nu vilka meiteni uz muti, kas atradās gļotainās galvas apakšdaļā. Vēl pirms kodiena Alienora jau sajuta pieskaramies papagaiļa knābi, kura malas bija asas kā nazis un ar kuru lidojošais briesmonis saplosīja savus upurus.

Pātera Dominika krūtīs rēgojās nazis — viņš bija noslēpkavots.

Kad Laura nedaudz bija atguvusies, viņa gribēja pataustīt pulsu, taču Persijs viņu atturēja.

— Neskarriēs klat! — viņš brīdināja. — Mēs nedrrikstam atstat nekādās pēdas, Laura, un līdzēt mēs nelaimigā karrta tapat vairrs nevarram. Lai tas Kungs apžēlojas parr viņa dvēsli!

Persijam bija taisnība. Te vairs nekas nebija darāms. Viņi, dziļi satriekti, metās uz ieejas durvīm, taču tās bija aizslēgtas. Dīvaini — vai gan tās nebija palikušas vaļā, kad viņi iegāja slepenajā pazemes arhīvā? Vai tās būtu aizkritušas pašas no sevis, kamēr viņi, aizrāvušies ar brīnišķās zvaigžņotās debess pētīšanu, bija klai-ņājuši starp plauktu rindām?

Laura nospieda rokturi, taču durvis neatvērās. Lai kā viņa tās raustīja — durvis nepakustējās ne par milimetru. Pat Persijam nākot talkā un velkot kopīgiem spēkiem, durvis nepadevās.

Kāds bija tās aizslēdzis.

Kāds bija viņus — ieslēdzis!

Laura knaši izvilka no kabatas mobilo tālruni, lai pasauktu kādu palīgā. Taču no pirmā displejam uzmestā skatiena viņai rezignācijā nolaidās rokas: “Nav zonas,” vēstīja uzraksts.

Johaidī!

Viņa izmisusi iebāza mobilo tālruni atpakaļ kabatā un kā jukusi sāka ar abām dūrēm vālēt pa durvīm.

— Beidz taču, Laura!

Meitene nepaklausīja. Viņa tik ilgi dauzīja durvis, līdz rokas sāka sāpēt. Tikai tad Laura beidza šo bezjēdzīgo nodarbi un neziņā paskatījās Persijā. — Un ko tālāk?

— Mēs nevarram darrīt neko citu kā vien nogaidīt un cerret, ka bibliotekāra prrombutni kads pamanīs un saks viņu meklēt. Citu iespejū es nesaskatu!

— Un ko tad, ja bez pātera Dominika neviens nezina par slepeno bibliotēku? Tad jau paies vesela mūžība, iekams mūs kāds atradīs.

Persijs savilka lūpas. — Tas nu irr pilnigī izslēgts. Vismaz vienam šī telpa bija zināma: slepkavam.