laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kad Laura atgādināja par auto bez šofera, kas Hintertūrā bija ripojis virsū viņai un pāteram, skolotājs kļuva domīgs. — Varrbut mums vajadzētu sekot tai mašīnai un noskaidrrot vadītāja perrso-nību? Ja tāda visparr ir, prrotams, — viņš smaidīdams piebilda.

Laura atmeta ar roku. — Labāk jau ne. Viņš jau sen ir aiz kalniem — turklāt mūs gaida pāters!

— Nu labi, Laura, kā vēlīes. Neliksim Dieva vīrram veltī gaidīt!

Kad viņi nonāca klosterī, pār ieleju jau laidās krēsla. Pie debesīm parādījās pirmās zvaigznes. Austrumos vīdēja bālais mēness sirpis.

Brālis Anselms, miesās raženais vārtnieks, Lauru tūdaļ atpazina. — Nebiju rēķinājies, ka Dievs tas Kungs tik drīz pievedīs tevi pie mūsu vārtiem, — viņš aizelsies dūdoja, atvērdams viņiem durvis. — Bet, kā mēdz sacīt mūsu mīļais brālis abats: Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi, un neviens nespēj nojaust plānus, kas viņam ar mums ir padomā.

Kad Laura paskaidroja, ka viņai norunāta tikšanās ar pāteru Dominiku, sārtvaidzīgais resnītis vispirms grasījās viņu pavadīt uz bibliotēku, bet tad pārdomāja. Sarauktu pieri viņš pavērās Laurā.

— Tu taču droši vien vēl atceries ceļu, vai ne?

— Jā, protams!

— Tad es varu sev aiztaupīt gājienu pie mūsu brāļa, vai ne?

— Jā, noteikti. Es viena pati atradīšu bibliotēku.

Vārtnieka sejā parādījās atvieglojums. Izredzes, ka nāksies piepūlēties, lai noietu kādus divsimt soļus, viņam šķita ļaunākas nekā visas Bībeles sodības, kopā ņemtas. Uzjautrināti smaidīdami, Laura un Persijs atstāja mūku un devās uz krusteju.

Tur nonākusi, meitene ziņkārīgi pavērās uz visām pusēm. Viņa cerēja satikt Alariku. Tomēr zēns nekur nebija redzams, un Bučmūlis arī ne. Toties Laura jau pa gabalu ievēroja, ka durvis uz bibliotēku bija plaši atvērtas. — Savādi gan, — viņa nobrīnījās, steigdamās turpu.

— Kas tur tik savāds? — Sportiskajam Persijam nebija nekādu grūtību viņai sekot.

— Vārtnieks, pēdējoreiz tiekoties, mums stāstīja, ka pāters Dominiks ne acu galā nevarot ieredzēt, ja bibliotēkas durvis stāv vaļā.

Laura un Persijs, degdami nepacietībā, iegāja iekšā, taču no bibliotekāra nebija ne vēsts. Laura paskatījās uz pults pusi. Atšķirībā no pirmā apmeklējuma pretim nespīdēja ne gaismas stariņš. Nebija dzirdams ne mazākais troksnītis, un Lauru pēkšņi pārņēma sajūta, it kā pār bibliotēku būtu nolaidies nāves klusums. Viņas skatiens pievērsās Persijam. Taču skolotājs tikai neziņā saviebās un paraustīja plecus.

Laura nedroši iesaucās: — Pāter? Pāter Dominik!

Atbildes nebija.

— Pāātēēr Doomīnīk! — Lauras balss tumsā noskanēja tik spalgi, ka pat kurlajam būtu aizkritušas ausis, tomēr nesekoja nekāda reakcija. Te kaut kas nav lāgā, Laurai iešāvās prātā. Kaut kas noticis.

Ļaunu aizdomu mākta, viņa lēnām virzījās uz priekšu pa garo eju; Persijs turējās cieši blakus. Pagriežoties ap pēdējo grāmatu plauktu, Laura ieraudzīja, ka pie pults neviena nebija — vismaz bibliotekāra noteikti.

— Varrbut viņš aizmirrsis, ka norrunajīs arr tevi tikšanos, un devies uz savū celli?

Laura enerģiski papurināja galvu. — Nedomāju vis. Turklāt viņš nekad nebūtu atstājis vaļā durvis.

Kaut ari viņi steidzīgi pārmeklēja visu telpu, ieskatīdamies ik stūrītī un aiz katra plaukta, no pātera Dominika nebija ne vēsts. Viņi jau grasījās aiziet, lai ziņotu abatam Gregoram par bibliotekāra pazušanu, kad Laura kaut ko ievēroja.

— Paskaties, Persij! — Viņa norādīja uz plauktiem, kas sniedzās līdz pat griestiem un atradās aiz bibliotekāra pults. Visi pārējie grāmatu plaukti bija izvietoti cieši cits pie cita, neatstājot pa vidu ne mazāko šķirbiņu, bet starp šiem abiem rēgojās sprauga.

Pavisam maza spraudzina.

Bija vajadzīgs tikai īss mirklis, līdz Laura atklāja, kāds ir šīs novirzes iemesls: labais plaukts kustējās. Pavilkusi to, meitene ieraudzīja milzīgas durvis. Neredzamās eņģes noteikti bija labi ieeļļotas, jo neatskanēja ne sīkākais troksnītis. Acīmredzot slepenās durvis bieži tika izmantotas. Aiz tām sienā rēgojās tumša niša.

Persijs izvilka no kabatas šķiltaviņas, aizdedzināja resno vaska sveci, kas svečturī stāvēja uz pults, un iespīdināja gaismu spraugā — te viņiem pavērās metāla vītņu kāpnes, kas veda lejup.

Turēdams rokā sveci, Persijs devās pa priekšu. Pretim plūstošais gaiss bija negaidīti svaigs. Nebija manāma ne mazākā putekļu vai trūdu smaka. Drīzāk gan deguns sajuta patīkamu pavasara vēsmu. Šaudīgā gaisma meta rēgainas ēnas uz kāpņu šahtas vecajiem akmens mūriem; dobji skanēja abu ciemiņu soļi, uzmanīgi nokāpjot pagrabstāvā. Nepagāja ilgs laiks, un viņi bija lejā. Ceļu viņiem aizšķērsoja varenas durvis, ko pilnībā sedza dzelzs apkalumi.

Atri izlēmis, Persijs nospieda rokturi. Tai pašā mirklī durvis atvērās bez mazākā troksnīša. Lauras un Persija priekšā pavērās milzīga, pārsteidzoši augsta telpa. Neskaitāmie grāmatplaukti liecināja, ka tā ir bibliotēkas turpinājums. Zāles izmēri gandrīz atbilda pirmā stāva bibliotēkai, vienīgi griesti bija daudz augstāki. Telpa staroja maigā, sidrabainā gaismā, kaut arī gaismas avots nekur nebija redzams.

Kā tad tas ir iespējams?