laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura izbrīnīta iegāja pa durvīm un pavērās visapkārt. Persijs nopūta sveci un sekoja viņai. Pievērsusi skatienu griestiem, kas pletās pāri zālei kā milzu baldahīns, meitene pārsteigta ievēroja, ka velvi rotā zvaigžņotā debess. Tik precīzu nakts debesu atveidojumu Laura vēl nekad nebija redzējusi. Turklāt bez mitas iemirgo-jās arvien jaunas zvaigznes un radās iespaids, ka debesjums ir īsts. Tas taču nevar būt, Laura nodomāja.

Es noteikti kļūdos!

Te viņas uzmanību piesaistīja jauna detaļa: pie mirguļojošajām debesīm bija uzausuši vienlaikus divi mēneši. Austrumos stāvēja tas pats bālais Zemes pavadonis, ko Laura bija ieraudzījusi virs kalnu robotā apvāršņa, jau ierodoties klosterī. Taču netālu no tā pie velves debesīm nepārprotami spīdēja starojoši zilga planēta — Zeme!

— Fantastīski! — Persijs, kuram no izbrīna bija aizrāvusies elpa, komentēja brīnumaino ainu. — Nudiēn, pilnigī fantastīski!

— Tev taisnība. Un vēl fantastiskāk: gandrīz izskatās, ka šīs zvaigznes apgaismo telpu! Bet tā taču ir tikai ilūzija — vai ne?

Skolotājs pavērsa skatienu pret griestiem un paskatījās skolniecē gandrīz vai ar dusmām. — Ak, Laura! — Viņš vīlies nopūtās un noguris nogrozīja galvu. — Es domajū, ka pēc pagājušā gada notikumiēm esī izdarrijusī parreizos secinajumūs. Taču liekās, ka diemžell bušu vis maldījiēs. Kad tu beidzot saprratisi, ka mūsu pasaulē irr liētas, kas atrrodas viņpus cilvēka prrata spējam un tālab nav izprrotamās tikai arr ta palidzibu, hein?

Laurai pietvīka vaigi. — Atvaino, Persij, — viņa tik tikko dzirdami nomurmināja. — Bet man tas viss ir tik jauns — un turklāt tik grūti aptverams.

Viņa brīnīdamās pastaigājās starp plauktu rindām, nenovērsdama acis no griestiem, lai nepalaistu garām ne mazāko sīkumu. Tad viņa pamanīja neredzētu zvaigznāju. To veidoja septiņas zvaigznes, un viena no tām staroja spožāk par pārējām!

— Paskat tik! — Viņa ar labo roku norādīja uz zvaigznāju.

— Brīnumskaisti, vai ne? Vai nezini, kā ro zvaigznāju sauc?

— Man žēl, Laura, bet šo zvaigznajū es veli nekad neesmu rredzejīs. Kaut gan — liekas, ka turr irr kada līdzība ar Sietiņu, ko dēvē arrī parr Plejādēm.

— Plejādes? — Laura brīnījās. — Pirmoreiz dzirdu. — Viņa pagāja uz šī zvaigznāja pusi, kad paklupa pret kādu lielu priekšmetu, kas gulēja pie kāda grāmatplaukta. Zaudējot līdzsvaru, viņai nācās pieturēties pie plaukta, lai neizstieptos visā garumā. Meitene pārsteigta paskatījās zemē — un šausmās iekliedzās. Uz akmens plāksnēm viņas priekšā gulēja nedzīvs cilvēka ķermenis: pāters Dominiks. Viņa aklās acis bija plaši ieplestas, mute sastingusi mēmā kliedzienā. Krūtīs rēgojās duncis. No brūces lāsoja asinis un tecēja tumši sarkanā lāmā, kas bija izveidojusies zem viņa ķermeņa augšdaļas.

Alienora tikai ar pūlēm turējās seglos, stepju ponijam smagiem soļiem klunkurojot lejup pa nogāzi. Maigais meitenes augums zvalstījās šurpu turpu. Viņa bija pārgurusi un bada nomocīta. No Blāzmoraldas līdzi paņemtie pārtikas krājumi jau sen bija izlietoti. Galu galā viņa bija ceļā jau ilgāk par nedēļu. Taču vēlmju iemā-nītājus viņa vēl joprojām nebija atradusi. Ne Karūnas plakankalnē, kur viņa bija sākusi meklējumus, ne pie Atmiņu ezera krastiem. Mazā zvejnieku ciematiņā pie milzīgā ūdens klaja viņa gan bija uzzinājusi, ka meklētie atrodas upes ļaužu zemē, kurp meitene uzreiz arī nolēma doties.

Kopš tā laika viņa pārtika no lauka un meža veltēm. Niecīgais ēdiena daudzums sākumā nebija traucējis. Ilgas pēc brāļa dzina viņu uz priekšu, neatstājot vietu sevis žēlošanai. Taču tostarp par sevi atgādināja vajadzība pēc kārtīgas maltītes. Jau iedomājoties vien, vēders iesāka burkšķēt.

Te pēkšņi ponijs apstājās, nosprauslojās un sāka purināt galvu.

— Kas noticis, bērīt? Kas tev ir?

Ponijs tramīgi iezviedzās. Alienora pavērās visapkārt. Plašajā zemienē, kas stiepās līdz pat apvārsnim, abu Avanterras mēnešu naksnīgajā gaismā atmirdzēja neskaitāmu upīšu izvītās cilpas — viņa gandrīz jau bija sasniegusi upes ļaužu zemi, kaut arī noteikti vēl vajadzēja vairākas stundas, lai nokļūtu līdz pirmajai apmetnei. Varbūt beidzot paveiksies un viņa tur sastaps vēlmju iemānītājus? Alienora bija rūpīgi sagatavojusi savu plānu: viņa pievienosies raibajiem pavedinātājiem un izliksies, ka ir noticējusi viņu neīstajiem solījumiem. Kādēļ lai šie vīri no Deziristānas turētu viņu aizdomās? Galu galā viņiem taču noteikti ir vienalga, kāpēc viņiem kāds seko. Galvenais, ka viņi varēs sagādāt Borboronam vēl kādu paklausīgu palīgu. Viņiem nemūžam neienāks prātā, ka meitene ir labprātīgi ļāvusies viņu varai, lai Tumsas cietoksnī sameklētu brāli.

Bērīša zviedziens izrāva viņu no domām. — Būs jau labi, — viņa lūkoja nomierināt zirdziņu. — Man liekas, es zinu, ko tu vēlies: tev vairs negribas doties tālāk, vai ne? Tu arī esi piekusis un izbadējies, tāpat kā es.