laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pēters Freinds

Laura un Septiņu menešu zīmogs

.

JUMAVA

I. nodaļa ELLES RĪKLE

Hinterturā tuvojās pusnakts. Bija salta un skaidra nakts. Pie debesīm cita par citu spožāk spīguļoja zvaigžņu miriādes. To sudrabainie stari ietina mazo ziemas sporta ciematiņu noslēpumainā gaismā, kā uz burvju mājiena likdami ievizēties apsnigušajiem kokiem mežā un atblāzmot sniegam kalnu nogāzēs un ielejās. Ļaudis tomēr šo mirdzumu nemanīja. Viņi bija aizmiguši savās gultās līdz pat nākamajam rītam. Šaurajā ielejā sarāvušās tupēja mājas ar tumšiem logiem. Tikai dažos restorānos, diskotēkā un naktsklubā vēl dega gaisma naktsputniem, kas nespēja rimties.

Autostāvvietā aiz restorāna “Pie saules” cietais sniegs bija piebraukts tik gludi, ka spīdēja vien. Tālākajā stūrī vecās gobas kailie zari uz zemes meta rēgaini izvītas ēnas. Zem koka apstājās viens vienīgs auto. Motors klusi dūca, no izpūtēja, izplatīdami kodīgu dvaku, pacēlās melni dūmu mākoņi.

Automašīnas iekšpusē valdīja tumsa. Vīrieši priekšējos sēdekļos līdzinājās no melna papīra izgrieztiem siluetiem. Vadītājam tikai šad tad iekvēlojās cigarillas sarkanais punktiņš. Sejas abiem sēdētājiem, kas sarunājās čukstus, nebija saskatāmas.

— Es patiešām nesaprotu, ko tu vēl gaidi, — smēķētājs tik tikko dzirdami sacīja, sakārtodams acenes. — Jo ātrāk izslēgsim viņu no spēles, jo labāk. Viņa ir daudz drosmīgāka, nekā mums visiem šķita — un tāpēc tik bīstama! Pats taču redzēji, cik daudz grūtību viņa mums sagādāja! Vai arī tu varbūt rēķinājies, ka viņa patiešām atradīs Apskaidrības kausu?

— Nē. Bet...

— Un izglābs dzīvību Gaismas glabātājam?

— Protams, ka ne. — Vīrietis priekšējā sēdeklī izklausījās

aizsmacis. Gandrīz vai nomākts. — Taču īstenībā mums ar to vajadzēja rēķināties. Viņa ir dzimusi trīspadsmitnieka zīmē un apveltīta ar neparastiem spēkiem.

— Ko tu neteiksi! — Smēķētāja balss bija gluži piesmirkusi no ironijas.

— Šoreiz mums jābūt divtik uzmanīgiem. Nekas nedrīkst noiet greizi, un nevienam nedrīkst rasties aizdomas.

— It kā es pats to nezinātu!

— Tam jāizskatās pēc nelaimes gadījuma, pēc kļūmes slēpojot vai satiksmes negadījuma. Citādi mums kaklā uzkulsies ne tikai policija, bet vēl citi sargātāji — un tad gan būsim dimbā.

— Dimbā mēs būsim tad, ja viņa uzzinās par to sasodīto zīmogu! — Vīrietim ar cigarellu balss saīga, un viņa sejā ieplaik-snījās sārta kvēle. — Atklājot tā noslēpumu, viņas spēki tikai pieaugs, un beigu beigās viņai vēl izdosies aiznest kausu atpakaļ uz Avanterru! Tā ka dari beidzot kaut ko!

— Es jau daru! Es...

— Vieglāk kā šeit tu viņu vairs rokā nedabūsi. — Smēķētājs pacēla balsi. — Bet, ja turpināsi ganīties apkārt kā līdz šim, tad viss atvaļinājums būs vējā!

— Lai sagatavotos, arī vajag laiku! — Līdzbraucējs izklausījās apvainojies. — Man vajadzēja visu kārtīgi saplānot, bet nupat esmu visu salicis pa plauktiem, tici man. Vēl tikai pāris dieniņas, un tas murgs būs vienreiz beidziesi

— Cerēsim, ka tev būs taisnība! — Kvēlojošais punkts šaudījās tumsā. — Vēl viena tāda pati izgāšanās kā pagājušoreiz, un mēs abi krietni dabūsim iekšās. Un kā vēl dabūsim!

Sarātais mierinoši pieskārās sarunas biedra piedurknei. — Tik traki jau nebūs. Šoreiz viņa noteikti neizspruks savam liktenim. Nekādā ziņā! — Vienu brīdi vīrieša acīs iemirdzējās sarkanas uguntiņas. Tā vien šķita, ka virs sēdekļa šūpojas pāris kvēlojošu oglīšu.

Rokas bremze tika nolaista, un auto sāka lēnām braukt. Zem platajām riepām nogurkstēja sniegs, limuzīnam pagriežoties uz Hintertūras šosejas, kas, blāvo laternu izgaismota, nīka vientulībā. Automobilis gandrīz bez nevienas skaņas aizslīdēja prom — gluži kā bīstams plēsoņa, kas raugās pēc medījuma.

— Vai šeit nav pasakaini? — Laura Leandere starojoši uzsmaidīja brālim. — Te taču ir brīnumjauki! Saki taču beidzot kaut ko!

Lūkass saviebās. — Nav slikti, — viņš sabozies atrūca. Uzvilcis slēpotāja cepuri līdz pat uzacīm, viņš garlaikots noraudzījās ielejā, kas pavērās viņu priekšā, spožas saules izgaismota.

Laura ar brāli stāvēja uz slēpēm kalna virsotnē Elles rīkles pacēlāja galapunktā, priecādamies par ziemas ainavu. Trase kā mirdzoša lente vijās lejup uz ieleju cauri apsnigušajam kalna mežam: Elles rīkles nobrauciens, ko slēpotāji bija gan iecienījuši, gan no tā baidījās. Iecienījuši tāpēc, ka tas bija vājprātīgi ātrs, un baidījās tālab, ka prasīja lielisku sagatavotību un bez žēlastības atriebās par katru kļūdu. Tādēļ kritieni nebija nekāds retums, un gandrīz regulāri gadījās smagi savainojumi, tā ka nobrauciena dežurants par garlaicību nevarēja žēloties.

Brālim un māsai gar ausīm šalca vējš, sārtodams vaigus. Laura bija uzlikusi dzelteni ietonētas slēpošanas brilles, kamēr Lūkasam uz deguna rēgojās viņa lielās profesora acenes. Līdz viņiem no pacēlāja atskanēja slēpotāju un snovbordistu jautrie smiekli. Gaisā riņķoja kraukļi, un uz pacēlāja galapunkta mājiņas jumta zvirbuļu bariņš plēsās par sacietējušiem maizes gabaliem, ko tiem pameta ziemas priekus iecienījušie dzīvnieku mīļotāji.