laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Iedama uz sekretariātu, Laura mazliet niknojās uz sevi. Īstenībā viņai jau pirmīt bija skaidrs, ka ne Mērija, ne Persijs nespēs palīdzēt. Vienkārši vajadzēja paļauties uz savu izjūtu un uzreiz doties pie direktora. Ja bez pātera Dominika viņai vēl kāds varēja pastāstīt par šo zīmogu, tad tas noteikti bija profesors Aureliāns. Turklāt viņš, liekas, bija aklā mūka labs paziņa. Līdz nākamajai tikšanās reizei ar bibliotekāru vēl bija atlikušas piecas dienas, un Laurai tik ilgi negribējās ciesties. Viņai kārojās pēc iespējas ātrāk atklāt zīmoga noslēpumu. Galu galā, tas, šķiet, bija ārkārtīgi svarīgs.

Mīzelšteina nebija gluži sajūsmā, kad skolniece parādījās sekretariātā. — Kā tu to iedomājies, Laura? — viņa čiepstēja. — Tu taču nevari tā vienkārši traucēt direktoru. Tu taču zini, ka viņam pa slimības laiku sakrājusies vesela kaudze darbu, kas steidzīgi jāpaveic.

— Bet... Dr. Tumšickis taču toreiz viņu aizvietoja, vai ne, Mīzel... — Laura nosarka un steigšus izlaboja, — ēēē... Miezes-Steinas kundze?

Sekretāre aizkaitināta viņā paskatījās. — Kvintuss Tumšickis pavisam aptuveni pārzina internāta direktora pienākumus. Viņš varēja izpildīt tikai galvenos no tiem, lai nepārtrauktu darboties mācību mehānisms. — Taču beigās viņa atmaiga un ieveda Lauru direktora kabinetā.

Austrums Aureliāns, Laurai ienākot, negribīgi pacēla skatienu no rakstāmgalda. — Lūdzu, izsakies ātri, — viņš sabozies norūca.

— Nevaru tev veltīt vairāk par piecām minūtēm.

— Tikai piecas minūtes? Bet...

— Man ļoti žēl! — profesors viņu strupi pārtrauca un norādīja uz dokumentu kaudzi viņa priekšā. — Esmu gandrīz aprakts šajos darbos. Tad sāc!

Laura padevās liktenim. Viņa, cik vien iespējams, koncentrēti paziņoja sargātāju vecākajam par atgadījumiem ziemas brīvdienu laikā. īso atskaiti meitene pabeidza ar baiļpilnu jautājumu: — Viņi laikam nekad neliksies mierā, vai ne?

— Nē, Laura, pilnīgi noteikti! — profesors apstiprināja.

— Mūsu cīņa ilgs līdz pat laika galam.

Meitene nobažījusies pamāja. —Tad viņi arī turpmāk visiem spēkiem mēģinās iegūt Apskaidrības kausu?

Austrums pamāja. — Protams, Laura, kā gan citādi? Es saprotu, ka tu raizējies, bet tam nav ne mazākā iemesla! Kauss ir noslēpts drošā vietā, un tikai man un vienai tuvai uzticamības personai ir zināms, kā to atrast.

— Zinu, — Laura iesprauda. — Bet tumsas piekritēji toreiz arī noteikti domāja, ka viņu slēptuve ir droša, pat sapņos nerēķinādamies ar to, ka es atradīšu kausu!

— Tiesa gan, — profesors atzina. — Viņi pieļāva kļūdu, tevi novērtēdami par zemu. Un mums tā negadīsies — nekādā ziņā. Turklāt kausu sargā visstiprākais spēks, kāds vien pastāv zem saules. Pat Borborons, tumšo spēku barvedis, nespēj tam turēties pretim.

Meitene skeptiski pavērās Austrumā Aureliānā. — Vai esat pārliecināts?

— Pavisam pārliecināts! Tādēļ arī pilnīgi izslēgts, ka kauss atkal nokļūs tumsas piekritēju rokās. Neraizējies, Laura! Nākamajos Lieldienu svētkos tu kausu aizvedīsi atpakaļ uz Avanterru, un tas atkal ieņems savu vietu Grāla pils labirintā, kas tam bija lemta kopš laiku pirmsākumiem. Un, ja viss beigsies labi, varēsi atsvabināt pat savu tēvu!

Profesora vārdi nomierināja Lauru; viņu pārņēma jauna paļāvība. Tomēr, kad viņa apvaicājās par Septiņu mēnešu zīmogu, Austrums Aureliāns reaģēja visnotaļ dīvaini. Vienu brīdi profesors viņā raudzījās neizmērojami apstulbis — un tad nobāla. Bet varbūt viņa bija maldījusies. Aureliānam jau no dabas bija ļoti bāla sejas krāsa, un smagā slimība, ko viņš bija pārcietis īsi pirms Ziemassvētkiem, nebija beigusies bez pēdām. Katrā ziņā Austrums tūliņ atkal saņēmās. Taču viņa jautājums gan Laurai lika nobrīnīties.

— Kas tas tāds ir, šis Septiņu mēnešu zīmogs?

— Ja es to zinātu, tad noteikti nebūtu nākusi pie jums. Es, lūk, cerēju, ka jūs...

— Man patiešām žēl, — profesors viņu pārtrauca. — Bet man tevi jāapbēdina: es tev neko nevarēšu pastāstīt par šo zīmogu!

— Nē?

Profesors Aureliāns papurināja galvu. — Nē.

Iekams meitene paguva izjust vilšanos, atvērās durvis, un kabinetā ienāca Mīzelšteina, turēdama rokā dažas aploksnes.

— Pasts, profesora kungs, — viņa sacīja un nolika vēstules uz rakstāmgalda.

Aureliāns tās pārlūkoja drīzāk izklaidīgi, tad pēkšņi sarāvās un no paciņas izzvejoja garenu aploksni. Adrese bija rakstīta senatnīgā rokrakstā, ko Laura tik tikko spēja atšifrēt. Aureliāns satraukts satvēra papīmazi un atgrieza aploksni. Saspringtu seju viņš izņēma vēstuli. Steigšus to lasīdams, viņš manāmi sadrūma, gandrīz vai aizmirsdams par apkārt notiekošo. Tikai, kad Laura noklepojās, viņš it kā atcerējās, ka meitene vēl joprojām atrodas direktora kabinetā.

— Ak, Laura. — Viņš izskatījās iztraucēts. — Vai tu, lūdzu, varētu mani tagad atstāt vienu?

— Protams. — Laura piecēlās un ar pētošu skatienu atvadījās no Austruma Aureliānā, kas tagad no jauna bija iedziļinājies vēstulē. — Uz redzēšanos!

— Uz redzēšanos, — profesors mehāniski atbildēja, saspringti lasīdams noslēpumaino vēstuli.