laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Pie durvīm Laura vēlreiz pagriezās un uzmeta pēdējo skatienu rakstāmgaldam. Viņa pārbijās, jo, ja vien viņai nerēgojās, tad profesors Austrums Aureliāns nudien bija nobālējis.

Nāves bālumā.

Lūkass bija pieteicies pieņemt Kēvinu Tešneru par savu istabas biedru. Beigu beigās viņš bija viens no nedaudzajiem rāven-šteiniešiem, kas mita savā istabā viens pats. Iedraudzējies ar šo zēnu jau ziemas brīvdienās, viņš zināja, ka spēs ar Kēvinu satikt. Kaut arī viņiem noteikti vajadzēs zināmu laiciņu, lai pierastu vienam pie otra.

Tikai kopīgajās vakariņās Laurai radās iespēja pajautāt Kēvinam, kāpēc viņš ir mainījis skolu. Viņš ēdamzālē pilnīgi dabiski bija apsēdies pie Lauras galda. Pārējiem vajadzēja saspiesties mazliet ciešāk.

Kaja gan par to nebija sajūsmā un īgni norūca: — Vai tad citur nebija brīvas vietas?

Laura neņēma galvā draudzenes ņerkstēšanu. Šodien Kajai nav īstā diena, viņa nodomāja. Labāk vienkārši likt viņu mierā.

Magda Šneidere toties starojoši uzsmaidīja Kēvinam. — Forši gan kādreiz ieraudzīt jaunu seju, — viņa noteica, būdama lieliskā garastāvoklī. — Iedomājoties, ka atkal būs jāskatās tajos pašos vecajos koka ģīmjos, man tā vien gribējās palikt slimnīcā vēl kādu nedēļu!

Kaut gan Magda tikai iepriekšējā dienā bija izlaista no slimnīcas, viņa acīm redzami atkal bija savā labākajā formā. Smagie savainojumi, ko viņai bija sagādājis Nežēlīgais bruņinieks, bija sadzijuši bez paliekošām sekām, un Laurai tas sagādāja milzīgu atvieglojumu. Akmenī kaltais Reimārs Magdai bija uzklupis tikai tāpēc, ka tumsā bija viņu sajaucis ar Lauru. Magdas allaž runātīgā mute tagad virinājās vēl čaklāk nekā iepriekš. Tāpēc Laura nepaguva uzdot jautājumu, kas viņu nodarbināja jau kopš fizikas stundas. Ziņkārīgā Magda, proti, pasteidzās viņai priekšā, vēlēdamās no Kēvina uzzināt: — Kāpēc, sasodīts, tu izvēlējies tieši Rāven-šteinu?

Kēvins šķelmīgi pasmīnēja. — Pavisam vienkārši: es ar viņiem abiem, — viņš pamāja uz Lauru un Lūkasu, — iepazinos brīvdienu laikā. Un tad nodomāju: ja jau tie murmuļi Rāvenšteinā tiek galā, tad kāpēc lai es netiktu? Un par pārējo parūpējās tēvocis Maksis!

No skatiena, ko Kaja uzmeta zēnam, šļācās tik daudz indes, ka pat kobra būtu zaļa aiz skaudības. — Skaidrs: ja tēvocis ir tāds naudasmaiss kā Maksimiliāns Longoliuss, tad sarkani tepiķi paši izritinās priekšā! — Kaja, niknumā šņākdama, piecēlās un aizgāja pēc ēdiena.

Laura, dzirdot šo nejauko piezīmi, norīstījās. Kaut arī vairs nejuzdama izsalkumu, meitene sekoja draudzenei un pārmeta viņai.

— Kāpēc tu izturies pret Kēvinu tik riebīgi? Viņš tev neko nav nodarījis.

Kaja, uzkraudama šķīvī vēl vienu porciju spageti, sadrūma, it kā viņai uz mūžu būtu aizliegts ēst šokolādi. — Protams, ka nav!

Es tikai nevaru ciest, ja pret kādu izturas labāk vienīgi tāpēc, ka viņam gadījies būt kāda virsmērkaķa māsasdēlam! Un vispār... — viņa apklusa un pašķielēja uz Lauras pusi.

— Ko? — Laura uzstāja. — Kas vispār?

— Un vispār es nesaprotu, kāpēc tu sarksti un bālē tā tipa dēļ. Tu taču plivinies tādā sajūsmā, it kā tas būtu pats Leonardo di Kaprio!

Tad re, kā: Kaja bija greizsirdīga uz Kēvinu! Acīmredzot viņai bija bail, ka Lauras labvēlība varētu pievērsties zēnam.

Kādas jnulķības!

— Tu murgo! — Laura iegrūda Kajai draudzīgu dunku. — Tikai neiedomājies! Kēvins patiešām ir jauks. Gan redzēsi.

Kaja vēl joprojām noraudzījās skeptiski. — Pagaidīsim! — viņa atturīgi sacīja un uzlika uz šķīvja vēl vienu karoti makaronu.

Ejot atpakaļ pie galda, Kajai ienāca prātā vēl kaut kas. — Kad tev jātiekas ar to pāteru... hmm... Dominiku, vai kā viņu tur sauca?

— Pirmdien! Es pilnīgi nevaru nociesties, lai sagaidītu to brīdi.

— Pirmdien? — Kajas sejā parādījās izmisums. — O, nē, tikai ne to!

— Bet kas tad pirmdien...

— Fizikas kontroldarbs, kas mums otrdien jāraksta pirmajā stundā! — draudzene viņu pārtrauca. — Nenāktu par ļaunu iepriekšējā pēcpusdienā drusku pamācīties, vai ne?

Laura patlaban grasījās viņai atbildēt, kad ceļā patrāpījās Ronijs Rīdels. Viņš izaicinoši aizstājās meitenei priekšā un nicinoši pasmīnēja. — Nebiju domājis, ka ieraudzīšu tevi vēl dzīvu, Laura, — viņš ņirgājās. Turklāt runāja tik skaļi, ka visiem rāvenšteiniešiem, kas atradās viņa tuvumā, ne vārds nepaslīdēja garām.

Laura apjukusi piemiedza acis. — Ko tu tur muldi, Ronij?

Zēna smīns kļuva vēl platāks. — Vai tad tu brīvdienās nebiji slēpot?

— Nu, biju, un tad?

— Es būru derējis uz jebkuru piķi, ka tu lauzīsi sprandu. Vai varbūt tu gribi apgalvot, ka māki slēpot?

Meitene noskaitusies saviebās — ko tas tips vispār iedomājas? Laura manīja, ka viņai iekšā viss sāk vārīties. — Ne jau sliktāk par tevi! — viņa nošņāca.

Kamēr Kaja uztraukusies bakstīja viņai sānos, zēna nekaunīgais smīns kļuva vēl platāks nekā vardei. Tostarp viņus bija ielencis krietns bariņš skolnieku, kuri ar interesi vēroja, kā abi kašķējas. Ronijam, likās, tas itin labi patika. Vēl joprojām iezdamies kā varde, viņš paskatījās apkārt, iekams no jauna pievērsās meitenei.