laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Skolotāja uzmanīgi ieklausījās, veltīja Kēvinam atzinīgu skatienu un pamāja sekretārei. Viņai izejot ārā, Rozija pamāja Kēvinam, lai viņš panāk tuvāk, un pagriezās pret klasi. — Ess gribētu jūss iepazlsstināt ar jauno klassessbiedru, — viņa svepstēja. — Viņu ssauc Kēvins. Kēvins Tešners. Kopšš šī brīža viņšš pieder rāven-ššteinieššiem, un tāpēc no ssirdss ssveikssim viņu mūssu vidū!

Laura, tāpat kā pārējie klasesbiedri, pabungoja ar pirkstu kauliņiem pa galdu, apsveikdama Kēvinu. Vienlaikus viņa uzmeta zēnam jautājošu skatienu: kāpēc tu toreiz neko neteici, ka pāriesi uz Rāvenšteinu? Kēvins likās bez kādām grūtībām sapratis viņas neizteikto jautājumu. Vismaz Laura tā nosprieda pēc viņa sejas izteiksmes. Turklāt viņš ar lūpām bez skaņas veidoja vārdu: “Vēlāk!”

Vēlāk viņš visu paskaidros!

Rebeka Taksa ierādīja viņam vietu pēdējā rindā un sāka stundu. Tā bija tikpat mokoša kā visas pārējās līdzšinējās fizikas stundas, un pietika ar domu par gaidāmo testu vien, lai Laurai jau tagad izspiestos uz pieres baiļu sviedri.

— Prom? Ko tas nozīmē — viņa ir prom? — Paravains nolēca no segliem, nododams savu sirmi zirgupuiša rokās, un neizpratnē pavērās Morvenā. Dziedniece nekavējoties bija steigusies uz Grāla pils pagalmu, kad baltais bruņinieks, atgriezdamies no izjādes, ieauļoja pils pagalmā, iztramdīdams baložu pulciņu, kas tur mierīgi uzknābāja graudus.

— Tas nozīmē, ka Alienora ir pazudusi bez vēsts, — jaunā sieviete atteica. — Kad viņa agri no rīta neieradās uz mācībām, es vēl neko nenojautu. Nodomāju, ka viņa nejūtas īsti labi vai ka Silvāna stāsts viņu pārāk satraucis. Bet kad ieskatījos viņas kambarītī...

-Jā?

— Tur nebija viņas ceļojumu tērpa un viņas pašas arī ne — un tad man atausa gaisma! Turklāt vēl Eilīna apgalvo, ka no pieliekamā pazudis speķis un desa.

Jaunais bruņinieks noraizējies šūpoja galvu. — Vai viņa devusies ceļā kājām?

— Nē! — Morvena atteica. — Viņa paņēmusi no staļļa sava brāļa stepju poniju.

— Un kad?

— Vakar vakarā, ap desmito stundu, kā man stāstīja vārtu sargs,

— Ko?! — Paravaina seja dusmās pietvīka. — Sargiem taču ir piekodināts pēc tumsas iestāšanās...

— Zinu, — dziedniece viņu liegi pārtrauca. — Alienora tam puisim apvārdojusi zobus. — Neraugoties uz situācijas nopietnību, Morvenas sejai pārslīdēja smaida atblāzma. — Rādās, ka viņa ir bijusi visai pārliecinoša.

— Vienalga! — Balto bruņinieku vadonis pārskaities nošņau-kājās. — Tas puisis netiks cauri sveikā. Un to vēl sauc par sardzi! Kāds tur brīnums, ka melnie bruņinieki bez kādām grūtībām iekļuva Grāla pilī.

Morvena mierinoši uzlika plaukstu uz viņa apakšdelma un maigi uzsmaidīja. — Ja tu viņu sodīsi, tas vienalga neatvedīs Alienoru atpakaļ.

Jaunais vīrietis vienā mirklī nomierinājās. Labsajūtas pārņemts, viņš atbildēja smaidam. — Varbūt man vajadzēja viņai ļaut piedalīties Alarika meklējumos.

— Varbūt gan. — Morvena domīgi savilka uzacis. — Viņa bija pavisam nonīkusi bez brāļa. Kopš viņš pazuda, meitene vairs nebija tā pati, kas senāk. Un tas man dara raizes, Paravain.

— Raizes? Kādā ziņā?

— Es baidos, ka viņas ilgas jau sen ir vājinājušas saprātu un tāpēc viņa neapstāsies pat vislielākā riska priekšā.

Bruņinieks neticīgi saviebās. — Tu gribi teikt, ka tev ir aizdomas...?

— Tieši tā. — Morvena norija siekalas un saspieda ciešāk Paravaina roku. — Es baidos, ka Alienora liks lietā visus līdzekļus, lai nokļūtu Tumsas cietoksnī!

— Septiņu mēnešu zīmogs? — Mērija Morgana, jūtami izbrīnīta, vaicāja un pārsteigta noskatījās Laurā.

Kamēr citi rāvenšteinieši dauzījās apkārt un baudīja garo starpbrīdi, gaišmatainā meitene pamāja ar galvu trauslajai angļu un franču valodas skolotājai. Taču mis Morgana, mazu brītiņu padomājusi, tikai papurināja galvu. — Man ļoti žēl, Laura. Diem-žēl es nevaru tev palīdzēt. Vai esi jau vaicājusi Persijam?

Skaidrs, ka Laura jau bija painteresējusies, vai fizkultūras sko-lotājs nezina kaut ko par šo noslēpumaino zīmogu. Tomēr Persijam Valjantam pietrūka padoma — tāpat kā mis Morganai. — Esmū nudien izmisīs, mademoiselle* Laura, — viņš bija atbildējis ar savu tikpat jocīgo, cik neatdarināmo akcentu, — tačū baidoss, ka ne-varrešū palīdzēt tavās zinibū alkās! — Un tad ieteicis doties vai nu pie mis Mērijas, vai pie profesora Austruma.

Arī elfai līdzīgā skolotāja deva viņai līdzīgu padomu. — Kāpēc nepavaicā Aureliānam? Viņš jau kopš neiedomājamiem laikiem, kalpodams gaismai, glabā visas sargātāju zināšanas. Mums, pārējiem, vēl ļoti daudz jāmācās, lai iegūtu kaut pustik lielu pieredzi kā viņam.