laura un Septiņu mēnešu zīmogs

7.b klases astoņas skolnieces un septiņus skolniekus. — Ceru, ka brīvlaikā visssi essat labi atpūtuššiesss un priecājatiesss par mā-čībām tikpat ļoti kā ess. Galu galā, mumsss līdz gada beigām jā-atrisssina vissai ssatraucoššass fizikasss problēmasss!

Viņas šņācošā šļupstēšana ir kļuvusi vēl briesmīgāka, Laura nodomāja, kamēr kopā ar klasesbiedriem kā pēc slepenas koman-das izvalbīja acis un skali novaidējās. Meitenes un zēni nepielika ne mazākās pūles, lai liekuļotu sajūsmu. Tikai Pumpiņpaulis, klases labākais skolnieks un galvenais pielīdējs, staroja skolotājai pretim pa visu pūtītēm nosēto ģīmi.

— Protams, Taksas kundze! — viņš kā vienmēr čiepstēja.

Kaja jau grasījās iebelzt dunku mugurā šim glumeklim, kas

sēdēja viņai priekšā pirmajā rindā, bet Laura nosodoši papurināja galvu, un draudzene pārdomāja.

— Ess, protamsss, ceru, ka ššiss gads jumss vissiem būsss veikss-mīgss, — skolotāja nesatricināmi turpināja. — Patss par ssevi sssaprotamss, ka tass attiecasss arī uz tevi, Laura! Beigu beigāss veikssme tev var noderēt. Vairāk nekā pārējiem, vai ne?

Viņa paspēra pāris soļu tuvāk Laurai un nu stāvēja cieši līdzās viņas vietai. Meitenei iecirtās nāsīs viņas smagās, pēc trūdiem smakojošās smaržas, kamēr Taksa nopētīja skolnieci ar caururbjošu skatienu. Laurai šķita, ka skolotājas acīs manāmi bīstami zibšņi.

— Kā tad tev gāja brīvdienās? — Skolotājas balsij bija glūnīga pieskaņa. — Ceramss, ka tev gadījāsss kādi ssatraucošši piedzīvojumi, vai ne?

Viņa noteikti zina, kas notika Hintertūrā, Laurai ienāca prātā. Neapšaubāmi — un tagad viņa vēl grib par mani uzjautrināties.

— Nu, gāja gluži jauki un varēja tīri labi izklaidēties, — viņa tādēļ atteica māksloti nevērīgā tonī. — Taču manai gaumei prasījās pēc kaut kā maķenīt aizraujošāka.

— Vai tieššām? — Vienu mirkli Rozija likās apjukusi. Taču nākamajā brīdī viņa jau atkal savaldījās un savilka lūpas daudznozīmīgā smīnā. — Viss jau vēl var gadītiess, Laura. Un līdz Lieldienām jau vēl ir ilgss laikss, vai ne? Pa to daudz kass var notikt — daudz vairāk, nekā tev varbūt patiktu! — Skolotājas acis pārvērtās bīstamās šaurās spraudziņās, pa kurām tā izaicinoši raudzījās meitenē.

Taču Laura neļāvās iebiedēties un izturēja caururbjošo skatienu. Viņa, protams, zināja, ka Taksa mēģina nolasīt viņas domas, taču nedarīja neko, lai slēptu tās no tumsas piekritējas. Taisni otrādi: “Tikai nedomā, ka man no tevis bail,” viņa domās signalizēja skolotājai.

Rozijas seja nervozi noraustījās, uztverot Lauras signālu. Tomēr viņa nekomentēja mēmo vēsti. Viņas acis pievērsās Kajai un tad atkal Laurai. — Tā kā pēdējā kontroldarbā pirms Ziemassvētkiem jumss gadījāsss kass ssvarīģākss un neļāva piebiedrotiess mumss, essmu jumss paredzējussi kontroldarba atkārtojumu. Tāpēc nākamo otrdienu pirmajā ssstundā jumss būss lielisska iesspēja apliecināt ssavass zināššanass!

Laura pārāk labi atcerējās, kā bija ar pēdējo kontroldarbu: Taksa to bija uzlikusi tieši pēdējā dienā pirms brīvlaika. Nākamajā dienā pēc ziemas saulgriežiem. Pēc visiem dramatiskajiem notikumiem gan Laura, gan arī Kaja un Lūkass pēc bezmiegā pavadītas nakts rīta agrumā bija iekrituši gultās un nogulējuši visu dienu. Tā meitenes bija nokavējušas Laurai tik ļoti svarīgo fizikas kontroldarbu, kas nu bija jāraksta atkārtoti. Par to, ka šāda izdevība viņām vispār tika dāvāta, vajadzēja pateikties tikai un vienīgi profesoram Aureliānam. Rebeka Taksa par nokavēto kontroldarbu, aci nepamirkšķinādama, bija viņām ielikusi “neapmierinoši”. Lauras izredzes sekmīgi pabeigt mācību gadu tādējādi līdzinājās nullei, un tikai brīnums spētu novērst viņas izslēgšanu no internāta. Par laimi, bija iejaucies direktors un, pateicoties savam amatam, noteicis viņām papildlaiku fizikas pārbaudījumam, ko Rozijai, zobus griežot, nācās paciest.

Skolotāja paskatījās Laurā ar pašapmierinātu smaidu, iekams devās atpakaļ pie sava galda. Tur viņa atvēra portfeli un izvilka no tā veselu žūksni testa darbu.

— Nu tad passkatīssimiess, kā citiem ir izdevies pierādīt ssavass zināššanass fizikā... — viņa tieši sāka, kad pie durvīm kāds skaļi pieklauvēja. —Jā?

Durvis atvērās, un telpā ienāca Miezes-Steinas kundze, internāta sekretāre. Viņai sekoja zēns ar melnu matu ērkuli.

Laura, viņu ieraugot, negribēja ticēt savām acīm: šis zēns nebija neviens cits kā Kēvins! Viņas seja nevilšus atplauka, un sirds sāka dauzīties straujāk nekā citkārt.

Kajai nepaslīdēja garām Lauras saviļņojums. Viņa skeptiski nopētīja zēnu. — Kas tad ir?

— Es viņu pazīstu! — Laura pieliecās Kajai un iečukstēja viņai ausī: — Tas ir Kēvins. Kēvins Tešners!

— Nu un tad? Vai tad tāpēc jāsmejas kā zirgam, kas pārēdies medus torti?

Kā zirgam, kas pārēdies medus torti1

Laura pārsteigta paskatījās draudzenē. Kāpēc Kaja runāja tādas muļķības?

Meitene domīgi vēroja, kā Mīzelšteina, kam sekoja Kēvins, piegāja pie Rebekas Taksas un iečukstēja viņai ausī dažus vārdus.