laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura pārāk labi atcerējās, kā pēdējo ziemas saulgriežu nemierīgajās dienās izmaiņas gleznā bija vēstījušas ļaunu. Pēc tam katru reizi viņai bija gadījusies bīstama saķeršanās ar tumsas piekritējiem vai to radībām. Un no tā viņa labprāt gribēja izvairīties.

Ceturtā stāva garajā gaitenī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Laura vēl atradās labu gabalu no savas istabas, kad viņai pretim jau skanēja skaļa mūzika. Viņa tūliņ pazina dziesmu: Robijs Viljams dūdoja savu “Feel". Turklāt šis gabals nudien nebija pārāk slikts. Smukulītis Robijs mēdza dungot arī krietni draņķīgākus.

Atverot durvis, Laurai gribot negribot nācās pasmīnēt: kā jau bija sagaidāms, Kaja Lēvenšteina bija nodevusies abām savām iemīļotajām nodarbēm: lasīšanai un šokolādes ēšanai. Apaļīgā meitene ar rudajām princešlokām, ceļgalus pievilkusi, sēdēja gultā; atbalstījusi muguru pret sienu, kas bija aplīmēta ar vaļu plakātiem, viņa vienā rokā turēja grāmatu, bet ar otru lauza šokolādes gabaliņus, kas cits pēc cita pazuda mutē. Turklāt Kaja noteikti tikai pirms pusstundas bija pabrokastojusi. Radio bija uzgriezts tik skaļi, ka viņa nedzirdēja pat aizcērtamies durvis.

— Čau, Kaja! — Laura uzsauca.

Draudzene nereaģēja.

— Čaauu! — Laurai vajadzēja gandrīz vai kliegt, lai pārspētu Robija smeldzīgo balsi. — Vai te kāds ir?

Te nu resnulīte atdzīvojās. Kaja nolaida grāmatu un izbrīnīta paskatījās Laurā. Tomēr pēc sekundes izbīļa viņas sejā atplauka starojošs smaids.

— Ei, Laura! — viņa atvieglota iesaucās. Ar sev neraksturīgu ātrumu viņa nošļūca no gultas un pagrieza klusāk mūziku. Tad metās pretī draudzenei, apskāva to un sažmiedza kā slīcējs glābšanas riņķi. — Ai, Laura! Es tāāā priecājos tevi redzēt! — Viņa saspieda draudzeni tik cieši, ka Laura jau sāka raizēties par savām ribām, un uzšmakstināja uz vaiga skaļu skūpstu. — Tu pat nezini, kā man tevis pietrūka!

Beidzot draudzene atlaida vaļā rokas. Laura, atviegloti smaidīdama, ievilka elpu. — Tu labi izskaties, — viņa bez skaudības konstatēja, slaucīdama šokolādes pēdas, ko Kaja bija atstājusi viņai uz vaiga. — Esi pa brīvdienām kārtīgi nosauļojusies.

Nudien: Kajas parasti visai bālo seju, kas bija kā nosēta ar vasaras raibumiņiem, tagad rotāja maiga bronzas nokrāsa, kas lieliski saderējās ar viņas rudajiem matiem. Kaja izskatās vienkārši fantastiski, Laura nodomāja. Brīvdienas kopā ar vecākiem viņai acīmredzot krietni nākušas par labu.

— Kā gāja pa brīvlaiku?

Laurai par lielu pārsteigumu, Kaja atbildēja ar nicīgu rokas mājienu. — Ak, labāk par to aizmirst!

— Es biju domājusi, ka Nevisā ir forši!

— Protams! Sala jau arī bija spica! Bet par pārējo gan labāk aizmirst. — Kaja atkal atmeta ar roku. — Ja es iepriekš būtu zinājusi, kas mani gaida, tad drīzāk būtu palikusi internātā, nekā braukusi kopā ar vecākiem atvaļinājumā. Jau pēc pāris dienām viņi visu laiku krita uz nerviem. Un, kad uzpeldēja Rozija Taksa, sākās galīgs ķīselis. Kolīdz mani vecie noprata, ka viņa ir mana skolotāja, tā staigāja apkārt tikai ar viņu vien. No rīta līdz vakaram. Man bija līdz kaklam, patiešām!

— Ak tu, nabadzīte! To tu nebūt nebiji pelnījusi. — Piepeši Laurai ienāca prātā vēl kaut kas. — Vai doktors Tumšickis tā arī neparādījās?

Kaja papurināja galvu. — Par laimi, ne. Tikai tā ķēma man vēl pietrūka. Tad es saviem vecākiem vispār būtu kļuvusi par tukšu gaisu. Jau tā bija briesmīgi!

Laura līdzcietīgi paraudzījās draudzenē. Cik šausmīgi, ja tev ir vecāki, kas nekad neizrāda, ka esi viņiem mīļš un dārgs, viņa nodomāja. Tad jau viņai pašai gāja krietni labāk nekā Kajai. Kaut arī viņas tēvs bija tālu prom un māte jau ilgu laiku mirusi, Laura zināja, ka viņi arvien būs tepat tuvumā.

Lauras acis uzmeklēja mātes fotogrāfiju, kas bija piekārta virs viņas gultas. Anna Leandere kā parasti raudzījās meitā, taču vienu brīdi Laurai šķita, ka viņas skaistās lūpas savelkas smaidā. Kaut gan šis smaids nebija ilgāks par sirdspukstu, Laura zināja, ka nav maldījusies, un viņu pārņēma drošības sajūta.

Meitene lēnām atkal pievērsās draudzenei un viegli noglāstīja viņai matus. — Neņem tik ļoti pie sirds, Kaja. Gan jau tavi vecāki nemaz nedomā tik ļauni un tikai nemana, cik viņiem muļķīgi sanāk!

Te viņa paskatījās pulkstenī un izbijās. — Ak tu tētīt! Vajag pasteigties, ja negribam nokavēt jau pirmajā dienā!

— Taisnība! Diez kas vis nebūtu! — Kajas balsī nepārprotami skanēja ironija. — Nevaru nociesties vēlreiz ieraudzīt mīļoto ma-tematikas un fizikas skolotāju! — Turklāt viņa tik dramatiski nobolīja acis, ka Laurai sanāca smiekli. Un Kajai arī.

Nu re! Vismaz smieties viņa nebija aizmirsusi, kaut arī tam bija tik maz iemesla.

8. nodaļa JAUNAIS SKOLNIEKS

Rebeka Taksa, kā allaž, bija tērpusies rozā. Pat augstpapēžu kurpju krāsa bija pieskaņota kostīmiņam. Tikai mati, kas garās bizītēs bija savīti ap galvu sarežģītā frizūrā, vizēja karmīnsarkani. Rozija, kā skolotāju dēvēja viņas iemīļotās krāsas dēļ, stāvēja pie tāfeles un ar parasto ironisko skatienu pētīja