laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kad nākamajā dienā Lauras acīm pavērās Rāvenšteinas pils siluets, viņu pārņēma silta patvēruma sajūta. Likās, ka viņa nule būtu ieradusies īstajās mājās. Viņa gandrīz vai nespēja sagaidīt, līdz pamāte Lūkasu un viņu beidzot izlaida pie internāta un steigšus atvadījās.

Kamēr Sajellas mersedess čirkstēdams aizripoja pa grantēto piebrauktuvi, Laura apstājās un pavērās apkārt. Uz labi pazīstamās pils ieeju plūda daudzi citi rāvenšteinieši, kas tāpat kā viņa atgriezās no Ziemassvētku brīvdienām. Viņu vidū bija redzams arī Filips Bodēns no Lauras klases. Misters Vēsais, kā visi viņu dēvēja, uz deguna bija uzspraudis Gucci saulesbrilles un apvilcis pilnīgi jaunu, neiedomājami elegantu ziemas mēteli, kas noteikti bija kāda smalka drēbnieka meistardarbs. Viņš skaļi diskutēja par futbola jaunumiem ar Aleksandru Hāzi, kurš ap kaklu bija apviņ-ķelējis Bayern fana šalli.

Protams, nekas nebija mainījies. Viss izskatījās tieši tāpat kā pirms brīvdienām. Tie paši viduslaiku pils četri stāvi, kuru biezos mūrus daļēji sedza efeju vijumi; augstais austrumu tornis ar dzeguļu izrobotajām skatu laukumiņa malām; modemā sporta zāle, kas atradās pa labi plašajā parkā; sporta laukums, basketbola laukums un skrituļdēļu treniņa vieta. Arī Nežēlīgā bruņinieka akmens tēls kā aizvien uzdzina šermuļus, vīdēdams cauri parka krūmiem un kokiem. Turklāt šis no pelēka granīta kaltais piemineklis, ko Reimārs fon Rāvenšteins, pils būvētājs un vārda devējs, bija licis sev uzcelt vēl dzīves laikā, stāvēja labu gabaliņu no galvenās ēkas. Tomēr akmens bruņinieka skatiens pat iztālēm stindzināja Lauru. Atmiņas par šausmīgo sastapšanos ar slepkavniecisko Reimāru pirms Ziemassvētkiem tūliņ atdzīvojās un uz brīdi sažņaudza sirdi.

Laura dziļi ieelpoja un izelpoja. Tas ir beidzies, viņa sevi klusībā sabāra, lai iedvestu vairāk drosmes: tu atsiti viņa uzbrukumus, un tev no viņa vairs nav jābaidās! Taču viņa vēl nebija izdomājusi līdz galam šo domu, kad pati atskārta savus maldus. Nekas nebija beidzies, jo viņas lielais uzdevums vēl ne tuvu nebija izpildīts. Tumsas spēki turpinās viņu medīt, un Nežēlīgais bruņinieks liks viņai drebēt arī turpmāk. Un, visticamāk, viņai netiks aiztaupīta arī tikšanās ar briesmīgajiem dzīvžoga suņiem.

Laura pagrieza galvu un uzmeta skatienu abiem lielajiem krūmiem, kas atradās laukuma vidū, kuru norobežoja piebraucamais ceļš. Albīns Ellerkings, internāta dārznieks, pirms daudziem gadiem tos bija prasmīgi izcirpis milzīgu dogu veidolā. Tāpat kā visi pā-rējie, arī Laura bija apbrīnojusi zaļās skulptūras — līdz kādu nakti tie piepeši bija atdzīvojušies un dzinušies pakaļ viņai un viņas draugiem. Tikai par mata tiesu viņiem bija laimējies izsprukt no asinskārajiem nezvēriem, un meitene juta, ka nākamā tikšanās ar dogiem varbūt arī nebeigsies tik gludi.

Viņa neviļus pavērās visapkārt, meklēdama pašu dārznieku. Tomēr no Ellerkinga nebija ne vēsts. Visai neparasti, jo, kopš Laura bija uzņemta sargātāju rindās, viņai allaž bija sajūta, it kā vīrelis ar kartupelim līdzīgo degunu, tumšzaļajām acīm un smailajām ausīm nepārtraukti viņu izspiegotu.

Brālis un māsa blakus izgāja cauri vārtu arkai, kas veda pils iekšpagalmā. Kamēr viņi šķērsoja bruģēto laukumu un devās uz aicinošajām kāpnēm, kas veda uz galveno ieeju, no visām pusēm pretim skanēja draudzīgi saucieni. Laura atņēma sveicienus un devās augšup pa kāpnēm. Tostarp viņa uzmeta skatienu majestātiskajai kolonnai, kas balstīja jumtu virs kāpnēm. Tā bija vairāk nekā piecus metrus augsta un veidota milža izskatā. To, ka milzi sauca par Portaku un ka viņu varēja atdzīvināt, bez Lauras nezināja neviens cits rāvenšteinietis. Paskatoties uz akmens gigantu, nebija nojaušams, ka viņš glabā aizraujošu noslēpumu. Viņš šķietami vienaldzīgi raudzījās tālumā ar šķelmīgu smaidu uz lūpām. Laura bija maķenīt vīlusies, kad milzis viņai laipni nepamirkšķināja, kā to bija darījis viņas trīspadsmitās dzimšanas dienas rītā. Toreiz viņš bija meiteni traki pārbaidījis, un viņa sākumā bija domājusi, ka redz baltās pelītes. Tomēr drīz vien viņa bija uzzinājusi ko vairāk. Jāteic — par laimi, jo bez atskaņās runājošā Portaka palīdzības Laura nebūtu dzīva izkļuvusi no satraucošajiem kausa meklējumiem. Un Kaja ar Lūkasu arī, protams, ne.

Ieejas halle čumēja un mudžēja no rāvenšteiniešiem. Viņu vidū bija arī Franciska Turīni, Magda Sneidere un Karo Tīle,

Lauras klasesbiedrenes. Daudzbalsīgas čalas skanēja kā lidostā pie reģistrācijas letes. Skolnieces un skolnieki bija sapulcējušies grupiņās un stāstīja cits citam par vairāk vai mazāk aizraujošiem piedzīvojumiem brīvlaikā.

Tomēt I auras pirmais skatiens pievērsās nevis skolasbiedriem, bet g an lielajai eļļas gleznai, kas karajas pie sienas pretī ieejai. Viņa jutās atvieglota, ieraudzījusi, ka tajā nav izmaiņu. Silva, skaistā, bālā sieviete baltajās drānās, stāvēja meža pļaviņā un raudzījās Laurā sērīgām acīm, kamēr lielais, melnais vilks nekustēdamies gulēja pie viņas kājām.

Kāda laime!