laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Alienora izjāja Grāla pils pagalmā un paraudzījās naksnīgajās debesīs, kurās pilni un apaļi mirdzēja abi Avanterras mēneši, liedami siltu gaismu pār vissenāko no senajām planētām. Labi gan, mācekle nodomāja, varēšu jāt visu nakti — ja vien sardze mani palaidīs.

Sirdij dauzoties, viņa pagrieza bērīti uz Blāzmoraldas lielajiem vārtiem.

Tikko viņa bija nonākusi pie izbrauktuves, no sarga namiņa iznāca vārtu sargs. — Stāt! Kurp tad tu, Alienora?

Meitene šo viru pazina. Pirms mēneša, kad viņu ar kuņģa krampjiem atveda uz pils slimnīcas spārnu, Alienora viņu bija kopusi. — Un kā tu domā, Galano? — meitene centās būt mierīga, tomēr nespēja novērst balss ietrīsēšanos. — Es gribu izjāt laukā, tu taču redzi!

Vīrietis pakratīja galvu. — Piedod, bet nekas nesanāks. Bruņinieks Paravains man lika stingri raudzīties, lai pēc tumsas iestāšanās pili pamestu tikai bruņinieki ar ieročiem rokās!

— Vai tiešām? — Uztraukumā meitene izklausījās neierasti vīzdegunīga. — Un Morvena man lika stingri raudzīties, lai es sašķītu āmuļus Čukstu mežā!

Taču Galano nebija pārliecināms. — Nāksies vien pagaidīt līdz rītam!

— Bet — mums tie steidza...

— Neko darīt! — sargs viņu strupi pārtrauca. — Pavēle paliek pavēle — un Paravains man noraus galvu, ja es to nepildīšu.

Alienora baltā bruņinieka rīkojumu zināja tikpat labi kā vārtu sargs. Tomēr viņai bija jātiek ārā no pils, lai tas maksā ko maksādams! Viņai vajadzēja piespiest šo vīru izlaist viņu cauri — tikai kā?

— Ak, — viņa iesāka, — es jau tevi saprotu, Galano, taču līdz rītam nevaru gaidīt.

— Kāpēc tad ne?

— Jo... nu... jo āmuļu dziedinošais spēks izpaužas tikai tad, ja tos nogriež mēnessgaismā!

— Areče. — Vīrietis izskatījās domīgs. — Vai tiešām?

— Kā tad! — Alienora raudzīja piešķirt balsij pārliecinošu skaņu. — Tu taču atceries, kādos šausmīgos krampjos tev nesen nācās mocīties!

Galano saviebās. — Labāk nevajag!

— Dzira, kas atviegloja tavas ciešanas, bija brūvēta no āmuļiem.

No āmuļiem, kas sašķīti mēnessgaismā. Citādi tā neiedarbotos, un tu varbūt vēl šodien locītos sāpēs.

— Hmm, — vārtu sargs norūca un paberzēja zodu.

— Ja neļausi man doties uz Čukstu mežu, Morvena nevarēs sagatavot jaunu novārījumu, un nākamajam, kam piemetīsies tā pati liga, kas tev, Galano, vajadzēs izciest visbriesmīgākās mokas. To taču tu negribēsi, vai ne?

Sargs neziņā noraudzījās meitenē, tad pakāpās sāņus. — Jāj vien, Alienora, — viņš sacīja. — Bet Paravainam ne vārda, norunāts?

— Skaidrs! — Alienora pasmaidīja un, viegli piespiezdama ceļgalus, mudināja poniju doties ceļā. — Liels paldies — un lai tev allaž laba veselība! — To teikusi, viņa pagriezās uz Čukstu mežu.

Galano nolūkojās viņai pakaļ. Viņš ij nenojauta, ka Morvenas mācekli nesastaps krietnu laiku.

Nākamajā dienā Leanderu ģimenes brīvdienas bija beigušās. Viņi devās ceļā tūlīt pēc brokastīm. Kamēr Laura un Lūkass atvadījās no Kēvina, Sajella jau nepacietīgi gaidīja BMW priekšējā sēdeklī. Konrādam Cirtējam bija uzdots aizvest viņus uz Hoenštati. Pie Hintertūras debesīm bija savilkušies tumši mākoņi, it kā daba dalītu ar Lauru grūtsirdību, kas bij-a pārņēmusi meiteni. Viņai bija smagi ap sirdi, jo kopā ar Kēvinu bija pavadīts jauks laiks. Laurai viņa pietrūks.

Viņa steigšus paspieda zēnam roku. — Varbūt mēs vēl kādreiz tiksimies, — viņa nospiestā balsī sacīja. — Nākamajās brīvdienās vai varbūt tāpat vien?

— Protams. — Kēvins noskumis pasmaidīja. Šķita, ka arī viņam nav viegli atvadīties. — Bet varbūt arī agrāk, kas zina?

Lūkass savilka pieri grumbās. — Ko tu ar to gribi teikt?

— Neko.

— Tu gan runā mīklās, vecīt, — Lūkass īgni norūca un ietrausās automašīnas aizmugurējā sēdeklī. Laura sekoja brāļa piemēram.

Pamāte pagriezās pret viņiem, kā parasti — nepacietīga. — Nu tad beidzot varam braukt?

Negaidījis atbildi, Cirtējs iedarbināja limuzīnu. Laura drusciņ nobrīnījās, ka misters L. nebija ieradies atvadīties no Sajellas. Bet varbūt viņš jau to bija izdarījis namā. Pamāte acīmredzot kautrējās izrādīt savas jūtas bērnu klātbūtnē. Taču Laura arī tāpat zināja, kas notika starp viņu un gandrīz divdesmit gadus vecāko vīrieti. Un tas viņu skumdināja. Viņa vienkārši nespēja izturēt, ka Sajella tik nekrietni krāpa viņu tēvu.

Kamēr BMW ripoja pa garo piebraucamo ceļu, jaunā sieviete vēlreiz pagriezās pret brāli un māsu. — Vai jūs jau neilgojaties pēc mājām? — viņa vaicāja ar samākslotu smaidiņu.

Lūkasa atbildi nevarēja saprast, un arī Laura tikai noburkšķēja: — Jā, jā, protams. — Turklāt viņa nudien priecājās, ka atkal būs savā ierastajā istabā. Visvairāk viņa tomēr ilgojās pēc internāta un visiem draugiem un sabiedrotajiem, kurus drīz vien atkal satiks: Kaja Lēvenšteina, profesors Aureliāns, Mērija Morgana, Persijs Valjants, Atila Morduks — kā lai viņus visus arī nesauktu.

Kad limuzīns beidzot sāka kustēties, Kēvins pamāja ar roku. Laura un Lūkass atbildēja viņa atvadu sveicienam, līdz viņš bija izzudis skatienam. Laura piepeši jutās droša, ka drīz vien viņu atkal sastaps. Tūdaļ vēderā kaut kas patīkami iekņudējās, un arī tumšās debesis šķita mazliet noskaidrojušās.