laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Zēns laipni paskatījās Laurā. — Tev nudien nav jābaidās, — viņš patīkamā balsī apgalvoja.

— Es zinu. — Lauru atkal pārņēma sajūta, ka viņi ir pazīstami, turklāt vēl stiprāka nekā iepriekš. Viņai šķita, ka viņi nebūtu pirmo reizi satikušies tikai pirms dažiem mirkļiem. Drīzāk gan šķita, ka viņi ir pazīstami jau tūkstošiem gadu. Tas gan, saprotams, bija pilnīgs absurds.

Bet varbūt arī tam bija kāds izskaidrojums?

— Vai tu arī esi no sargātājiem?

— Sargātājiem? — Nepazīstamā sejā iegūla smaids. — Nē, Laura, es neesmu sargātājs — bet kaut kas tamlīdzīgs.

Kaut kas tamlīdzīgs? Ko viņš ar to gribēja teikt?

Gaišmatis Laurai nedeva laiku pārdomām. — Mani sūta pāters Dominiks, — viņš turpināja. — Viņš atvainojas par savu izturēšanos, taču abata klātbūtnē viņš neesot varējis runāt.

Tad tomēr!

Lūkasam un viņai izrādījās taisnība!

— Pāters lūdz atnākt vēlreiz pēc nedēļas. Tad abats vairs nebūs klosterī un pāters Dominiks varēs mierīgi izskaidrot to, kas tev jāzina.

Laura izjuta milzīgu atvieglojumu. — Labi, — viņa sacīja.

— Vari viņam teikt, ka es atnākšu.

Kaut gan Laura labprāt būtu turpinājusi sarunu, viņa juta, ka tā ir beigusies. Meitene jau gribēja pagriezties, kad pamanīja zem zēna nodriskātās jakas kaut ko sakustamies. Audums izspīlējās, zem tā kaut kas tramīgi sarosījās. Atskanēja stirnas brēcienam līdzīgi saucieni, un no jakas azotes izbāza galvu zvēriņš, paskatīdamies meitenē melnām acīm, spožām kā pogas.

— Vai liksies reiz mierā, Bučmūli! — zēns pārmeta ziņkārīgajai radībiņai, tomēr maigi noglāstīdams tās spalvaino galvu.

Kāds savāds vārds, Laura izbrīnīta nodomāja. Bučmūljs. Tikpat dīvains, cik smieklīgs. Viņas izbrīnam tomēr nebija robežu, kad nemiera gars izlīda ārā pavisam. Tik neparastu zvēriņu Laura vēl nekad nebija redzējusi. Melnbaltās svītras uz kažoka, garā, kuplā aste, smailais deguntiņš un tumšie plankumi ap acīm atgādināja jenotu. Tomēr tikai no pirmā acu uzmetiena, jo dzīvnieciņam bija ari spārni! Plāni sikspārņa spārni, kas bija sakļauti uz muguras.

Gaišmatis, kam Lauras izbrīns negāja secen, uzjautrināts iesmējās. — Izskatās, it kā tu vēl nebūtu redzējusi svūpiju.

Meitene mulsi viņā paskatījās. — Ko?

— Svūpiju. Bučmūlis ir svūpijs.

— Ak tā, protams. — Laura, nenovērsdama skatienu, apjukusi smaidīja. Svūpijs — kas, sasodīts, bija svūpijs?

— Tad līdz nākamnedēļai. — Zēns pacēla roku, lai atvadītos.

— Ceru tevi atkal satikt, Laura. — To teicis, viņš aizgāja.

Kad viņš bija nogājis jau vairāk nekā piecus metrus, Laura pēkšņi attapās no sastinguma. — Ei! — viņa uzsauca zēnam nopakaļ.

-Jā?

— Kā... kā tevi īsti sauc?

— Alariks, — zēns smaidīdams atbildēja un, ne vārda nepiebilzdams, turpināja ceļu.

— Alariks? — Lūkass pārsteigts atkārtoja, kamēr viņi šķērsoja pagalmu un devās uz vārtu pusi. — Kāds neparasts vārds!

— Patiešām. — Laura satraukusies paskatījās brālī. — Un vēl neparastāk: vai tu kādreiz esi dzirdējis par tādu svūpiju?

— Svūpiju? Kas tas ir? Komiksu varonis? Vai jauns gāzētais dzēriens?

— Ne viens, ne otrs. Kaut gan komiksu varonis varbūt nemaz nav tik nepareizi. Svūpijs ir mazs kažokzvēriņš un izskatās tik jocīgs, it kā to patiešām būtu izdomājis komiksu zīmētājs.

Lūkass skeptiski sarauca pieri. — Dīvaini, ka es par to neko neesmu dzirdējis. Turklāt bioloģija un it īpaši zooloģija pieder pie manām īpašajām tēmām. — Taču pat Lauras izsmeļošais apraksts nespēja viņam atsaukt atmiņā nevienu pazīstamu dzīvnieku, un tā nu Lūkasam beidzot nācās kapitulēt. — Sorry.' Bet es patiešām nevaru palīdzēt.

Protams, arī Kēvinam nebija ne jausmas, kas tas varēja būt par

Tostarp viņi bija tikuši līdz vārtiem. Jau grasīdamies iziet no klostera, draugi konstatēja, ka durvis ir aizslēgtas. Tomēr pēc pāris mirkļiem no blakus ēkas iznāca bumbiņai līdzīgais brālis vārtnieks un atslēdza tās vaļā.

— Lūdzu, pasveiciniet no manis profesoru Aureliānu, — viņš draugiem piekodināja. — Tikai neaizmirstiet! Vecais kungs allaž ir tik laipns un pārmij ar mani kādu siltu vārdu.

Laurai vajadzēja mūciņam to trīsreiz apsolīt, iekams resnītis viņiem beidzot ļāva iet.

Soļojot uz stāvlaukumu, Laurai ienāca prātā urdoša doma: ja jau vārtnieks tik labi pazina profesoru, tad Austrums Aureliāns noteikti bija biežs klostera viesis. Bet kāpēc direktors viņai neko nebija stāstījis un ne vārda nebija minējis par Septiņu mēnešu zīmogu un tā īpašo spēku?

Dīvaini gan — vai varbūt ne?

Tai pašā brīdī Lauru pārņēma savāds nemiers, un patvēruma sajūta, ko viņa bija izbaudījusi Alarika klātbūtnē, piepeši izplēnēja kā nebijusi. Laura juta, ka uzglūn lielas briesmas, un vairs nejutās droša, vai spēs stāties pretī arī tām.

Stepes ponijs iezviedzās, kad Alienora ielēca tam seglos. — Labs bērītis, — viņa mierināja satraukto dzīvnieku. — Labs zirdziņš. Jāsim meklēt tavu saimnieku!

Ponijs, it kā sapratis meiteni, vēlreiz iezviedzās un devās uz priekšu.