laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Būs jau labi, Lūkas, — viņa tālab noteica. — Taču... — Piepeši meitene apklusa. Viņas seja sadrūma, kamēr viņa piemiegtām acīm vēroja krustejas pretējo pusi.

Lūkass pārsteigts viņā paskatījās. — Kas noticis?

Meitene slepus pamāja uz otru pusi un pieliecās brālim tuvāk.

— Tur otrā pusē kaut kas bija, — viņa iečukstēja Lūkasam ausī.

— Es ieraudzīju ēnu, kas aizslīdēja aiz kolonnām.

— Nopietni?

— Pilnīgi nopietni. Izskatās, ka mums kāds seko. Laižamies,

ātri!

7. nodaļa MĀCEKLES VILTĪBA

ALIenora neticīgi raudzījās meža skrējējā. — Šie vēlmju iemānītāji pievilina bērnus, dodami viņiem neīstus solījumus, lai beigās viņus iztirgotu Borboronam?

Silvāns noraizējies pamāja. —Jā.

— Bet... kā tas ir iespējams?

Iejaucās Morvena. — Pavisam vienkārši: viņi vispirms sasola zvaigznes no debesīm. Iestāsta bērniem, ka tie dzīvos zaļi, ja nāks viņiem līdzi. Apved viņus ap stūri, teikdami, ka tos gaida vienīgi dēkas, piedzīvojumi un nebeidzamas izpriecas, ka visas viņu vēlēšanās piepildīsies un visas problēmas pazudīs. Izklausās taču jauki, vai ne?

— Jā gan, — Alienora domīgi atteica. — Lai gan patiesībā jau ikvienam vajadzētu zināt, ka tā nemēdz būt.

Pār meža skrējēja bārdas rugājiem noaugušo seju pārslīdēja norūpējies smaids. — Tev taisnība. Patiesībā ikvienam to vajadzētu zināt, bet pārāk daudzi to vienkārši negrib atzīt. īpaši mūsu planētas rietumu apvidos arvien vairāk bērnu uzķeras uz vēlmju iemānītāju solījumiem, un tas, kurš jau no brīva prāta ir iekritis viņu cilpā, drīz vairs nepamana, kas ar viņu notiek. Šie vilinātāji ir ne tikai laipni un patīkami, bet arī ārkārtīgi prasmīgi prot citus novirzīt no viņu patiesajiem mērķiem, apmainot tos ar neīstiem solījumiem. Jo ilgāk kāds ļaujas viņu ietekmei, jo grūtāk no viņiem aiziet. Ar laiku nelaimīgie vairs nepamana, ka viņi tiek krāpti, ka ir pieķērušies iemānītām vēlmēm un pazaudējuši savu gribu. Lielākā daļa ij nemana, ka beigās kļūst par vergiem!

— Pareizi! — vecā Eilīna atkal ierunājās. — To man pašai gadījās piedzīvot, kad biju Tumsas cietoksnī. Neviens no tiem, kas

bija nokļuvuši vēlmju iemānītāju nagos, nepretojās savam liktenim. Visi bez iebildumiem darīja, ko viņiem lika.

— Bet... — Alienorai trūka vārdu. — Tas taču nevar būt! Tas nav iespējams!

— Diemžēl ir gan. — Dziednieces sejā bija lasāma liela nopietnība. — Ja kāds cilvēks citiem gana ilgi ļauj iestāstīt, kādas lietas viņam it kā ir svarīgas, un pats par to nedomā, tad beigās viņš kļūst akls pret īstenību. Tādēļ vēlmju iemānītājus uzskata par Melnā hercoga bīstamākajiem sabiedrotajiem, un viņi ir gaidīti viesi Borborona pilī. It īpaši tad, ja atved līdzi jaunus vergus.

— Patiesi?

— Jā. Vai nav drausmīgi?

Gaišmatainā meitene vairs neatbildēja, tikai lielām acīm paskatījās Morvenā. Ne jau tādēļ, ka domātu par lielajām briesmām, kādas šie vēlmju iemānītāji radīja. Alienorai bija ienākusi prātā pārgalvīga ideja.

Laura vēl aizvien šķīla visapkārt aizdomīgus skatienus, kopā ar Lūkasu un Kēvinu steigdamās uz vārtiem, kas no krustejas veda uz klostera pagalmu. Tomēr viņa nevienu nespēja ieraudzīt. Varbūt saspringtie nervi bija meiteni piemuļķojuši un viņa atkal jau bija maldījusies?

Trijotne jau atradās tikai dažus soļus no vārtiem, kad piepeši no kādas kolonnas aizēnas iznira kāds stāvs un aizšķērsoja viņiem ceļu. Laura izbijās un apstājās, viņas pavadoņiem izlauzās pārsteiguma saucieni.

Bet tad meitene atskārta, ka nepazīstamais ir zēns, droši vien novics, tikai mazliet vecāks par viņu.

Laura vēl nekad viņu nebija redzējusi, un tomēr puisis neparastā kārtā likās pazīstams. Viņš bija liela, slaida auguma, gaišspro-gaino matu krēpes gūlās uz pieres, un acis samērīgi veidotajā sejā

bija tikpat zilas kā viņai un brālim. Uzkrītošs toties šķita viņa ietērps: maisam līdzīgās bikses un vecmodīgais vamzis it nemaz neiederējās un nekādā ziņā neizskatījās pēc klostera apģērba. Šķita, ka tas paņemts no vecu drēbju noliktavas.

Gaišmatis piesardzīgi pavērās apkārt, it kā gribēdams pārlie-cināties, vai neviens viņus nenovēro. — Jel nebīstieties, — viņš uzrunāja draugus, laipni smaidīdams. — No manis jums nedraud ne niecīgākās briesmas.

Lauras sejā parādījās pārsteigums. Savādi, viņa nodomāja. Kāpēc viņš tik jocīgi runā?

— Tu esi Laura, vai ne? — zēns turpināja. — Nāc līdzi, man tev jānodod vēsts. — Viņš aši ierāvās tuvīnajā sienas nišā, kuras pustumsā acīm redzami lūkoja paslēpties no ziņkārīgiem skatieniem.

— Ejiet, lūdzu, uz mašīnu, — Laura pačukstēja Kēvinam un Lūkasam.

Lūkass, valodu zaudējis, paskatījās māsā. — Bet tu taču negribēsi...

— Gribēšu gan! Dzirdēji, ko viņš teica: viņam esot man jānodod vēsts!

— Un ja nu tās ir lamatas? — Lūkasa balsī skanēja nepārvaramas aizdomas. — Mums ar Kēvinu vajadzētu tevi uzmanīt. Tu taču pat nezini, vai viņam var uzticēties!

— Zinu gan.

— Tas taču ir neprā...

— Es to vienkārši jūtu, — Laura pārtrauca brāli, — arī tad, ja tu to nespēj saprast. Bet, ja jums tā labpatīk, tad palieciet šeit. — To teikusi, viņa atstāja draugus un sekoja noslēpumainajam gaišmatim nišā.