laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ellišķīgā ātrumā meitene pa garu, taisnu gabalu brāzās uz S veida cilpu, visbīstamāko līkumu visā trasē. Skaidrāk nekā iepriekš Laura saklausīja sniega bumbas dunoņu un jau sajuta gaisa pūsmu, kas vēdīja tai pa priekšu. Viņa atskārta, ko tas nozīmē: pēc dažiem mirkļiem tā pārvelsies viņai pāri. Galu galā, viņa šo neprātīgo līkumu varēja pieveikt, tikai palēninot nobraucienu.

Tomēr Laurai nebija izvēles. īsi pirms ieiešanas S veida līkumā viņa saslējās, pārnesa svaru un no jauna saliecās ceļgalos. It kā visu dzīvi nebūtu darījusi neko citu kā vien braukusi ar slēpēm pa skeletona trasi, viņa ieslīdēja pagriezienā. Tomēr arī ledus lode kā šāviņš bija ietriekusies līkumā un atradās nu vairs tikai divu metru attālumā. Vairs bija tikai sekunžu jautājums, līdz tā pārripos pāri Laurai!

Nu Laura aiz bailēm un pārguruma drebēja tā, ka viņai vairs neizdevās gluži pareizi iebraukt otrajā līkumā. Meitenei vajadzēja saslieties, lai novērstu kritienu, taču tāpēc viņa krietni zaudēja tempu. Slepkavnieciskā bumba turpretim ripoja nemainīgā ātrumā. Laura jau nodomāja, ka tūdaļ pat tā viņu notvers, kad sniega monstrs vienā rāvienā uztriecās trases līkuma augšmalai, salauza apmali — un izšāvās no trases! Atskanēja apslāpēts trok-snis — milzu bumba no ledus un sniega trāpīja kokos un tad sašķīda, pāršķeļot pusdienlaika klusumu ar krakšķošu koku un lūstošu zaru troksni.

Laurai salēcās sirds. Viņas koncentrēšanās spējas bija galā, un viņa zaudēja kontroli pār slēpēm. Par laimi, no kājām viņa nokrita, kad jau bija sasniegusi trases galu. Viņa apmeta divus kūleņus, palika guļam sniegā un vairs nekustējās.

Te klāt pietraucās Lūkass. Noputēja vesels sniega mākonis, kad viņš, pagriezdams pa kreisi, spēji nobremzēja un apstājās blakus māsai. Norūpējies viņš noliecās pār meiteni. — Laura? Kas tev ir, Laura? Vai tev kas lauzts?

Pēc dažiem acumirkļiem, kas Lūkasam šķita vai vesela mūžība, māsa atvēra acis un pasmaidīja. — Nē. Viss kārtībā. Man vienkārši vairs nav spēka.

— Ak kungs, un es jau padomāju... — Lūkass aprāvās teikuma vidū un paskatījās uz to vietu mežā, kur bija ietriekusies sniega lode. Tur auga stalti, lieli koki. Daži no tiem bija aizlauzti nepilnu divu metru augstumā, it kā tos būtu grasījies noplūkt milzis, bet tad zaudējis interesi. Izlauzīto stumbru pakājē slējās liela sniega kaudze, kura nekādi nelika manīt, ka pirms dažiem mirkļiem tā briesmīgas lodes izskatā bija kārojusi pēc Lauras dzīvības.

Zēns neticīgi pašūpoja galvu. — Cik tur netrūka, — viņš nomurmināja. — Tur tiešām daudz netrūka.

— Pareizi. — Laura elsdama uztrausās kājās. — Mums neviens neticēs, — viņa izgrūda, nopurinādama no apģērba sniegu.

Laurai bija taisnība. Kad viņi atgriezās mājās, pat Kēvins sākumā negribēja ticēt, ka viņiem ne tikai sekojis, bet arī vēl uzklupis milzu sniegavīrs.

— Ko? — viņš neizpratnē vaicāja. — Bet nekas tāds taču nav iespējams!

— Ir gan, Kēvin. — Lauras balss bija nopietna. — Tas ir visai reāli iespējams. Arī tad, ja tu to nezini!

Kēvins pavērās brālī un māsā, gluži kā tie būtu ieradušies no citas planētas. Tad viņš enerģiski papurināja galvu. — Man ļoti žēl, bet man patiešām nepielec. Vispirms tā mašīna bez šofera, tad lāstekas, kas uzbrūk cilvēkiem. Un tagad vēl sniegavīrs, kas it kā pieprot kustēties. Tu acīmredzot pēdējā laikā esi salasījusies pārāk daudz fantāzijas romānu.

Laura novērsās no zēna un jautājoši pavērās brālī. Viņai pašai vajadzēja izlemt, atklāt vai neatklāt Kēvinam lielo noslēpumu. Viņa izjuta vajadzību uzticēties zēnam. Sirdī Laura nojauta, ka noslēpums pie viņa būtu drošās rokās un ka viņš to noteikti nestāstītu tālāk. Un tomēr — viņas uzdevums bija pārlieku svarīgs, lai atļautos kaut sīkāko risku. Tādēļ viņai bija Jauts izmantot savas fantastiskās spējas tikai drošos apstākļos. Profesors Aureliāns bija piekodinājis tās izmantot tikai cīņā par gaismu un nekad — joka pēc vai egoistiskiem mērķiem. Par to vēlāk nākšot atmaksa, viņš bija paskaidrojis, taču noklusējis, kādā veidā.

Laura koncentrējās un ieskatījās Kēvinam dziļi acīs. Jau pēc maza brītiņa viņa spēja lasīt zēna domās kā atvērtā grāmatā. “Kāpēc viņa vēl joprojām man neuzticas?” zēnam bija iešāvies prātā. “Ko es daru nepareizi?”

Laura nokaunējās, un viņai sāka kvēlot vaigi. Viņa nodūra skatienu. Kēvinam bija taisnība: viņš nudien nebija pelnījis aizdomas! Viņa zēnam visu izstāstīs.

Vēlmju iemānltāju vadonis iebēra naudas gabalus zutnT un kopā ar saviem pavadoņiem paklanījās Melnajam hercogam, no kura atvadījās Tumsas cietokšņa pagalmā. — Mums allaž bijis liels prieks noslēgt ar jums darījumus, Borboron. Un tencinām arī par maltīti un naktsmājām!

Ap stalti noaugušā tirāna šaurajām lūpām rotājās smaids. Acis viņa miroņbālajā sejā iekvēlojās sarkanas. Muskuļainos plecus apņēma garš, melns apmetnis, zem kura rēgojās varens zobens.

— Man arī jāsaka paldies. — Tumsas spēku vadoņa aizsmakusī balss skanēja dobjāk par visdziļāko aku. — Par jūsu sabiedrību... un par ciemakukuli.