laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Vai viņa patiešām bija pārklausījusies? Vai iedomātā abu vīriešu saruna beigās būtu bijusi tikai dialogs filmā?

Maksis Longoliuss nolika cigarillu pelnu traukā un uzsmaidīja meitenei. — Vai varam tev kaut kā palīdzēt, Laura?

Varbūt tas bija domāts kā laipnība, taču Laurai sametās šķērmi.

— Nē, paldies, es atkal iešu gulēt.

Griezdamās, lai ietu, meitene ievēroja mazu aerosola pudelīti. Tā stāvēja tieši blakus pelnu traukam ar kūpošo cigarillu. Pudelītē bija zāles.

Astmas zāles.

Ne Sajella, ne Maksis Longoliuss nebija astmatiķi. Laura pazina tikai vienu cilvēku, kurš regulāri lietoja šīs zāles: Dr. Kvintuss Tumšickis!

5. nodaļa SNIEGA MONSTRS

āpiens uz Velna galvu bija neiedomājami grūts. Laurai un Lūkasam tās bija tīrās mokas. Pret kalnu veda stāvs ceļš, un slēpotāji atkal un atkal iegrima svaigi sasnigušā sniegā. Pēc divām stundām beidzot nonākuši pie mērķa, brālis un māsa bija viscaur slapji. Viņi pārguruši atbalstījās uz slēpju nūjām un, elsdami kā desmitcīņnieki pēc pēdējā tūkstoš piecsimt metru skrējiena, pavērās visapkārt.

Velna galva bija ar mežu apaugusi pakalne ārpus Hintertūras, virs skeletona trases. Par savu nosaukumu tā varēja pateikties iespaidīgam klints gabalam pašā virsotnē, kas izskatījās pēc galvas ar diviem ragiem. Patlaban to ietina bieza sniega sega, un tās ap-veidus varēja tikai nojaust. Stiga, ko aizsargājamajā dabas zonā pirms dažiem gadiem bija izrāvusi lavīna, veda lejup uz ieleju. Ziemā pa to bija lielisks nobrauciens. Tā gan bija šaura un stāva, tādējādi izvirzīdama visai augstas prasības slēpotājiem. Tomēr tas nebija vienīgais iemesls, kāpēc pa šo trasi tikai retumis kāds nobrauca lejā. Uz Velna galvu vienkārši neveda pacēlājs. Vairums ziemas tūristu nekāroja pēc grūtā kāpiena, tādējādi laupīdami sev lielisku piedzīvojumu un skatu uz tikpat lielisku ainavu.

— Žēl gan, ka Kēvins tik pēkšņi saslima, — Laura sacīja brālim, skatienam slīdot pār iespaidīgo kalnu panorāmu. — Viņam te augšā noteikti patiktu.

Uzkāpt Velna galvā bija Kēvina ideja. Viņš arī vasaras brīvlaiku bija pavadījis Hintertūrā, un kāds vietējais zēns bija pievērsis viņa uzmanību nobraucienam. Tas esot “visspicākais” visā apkārtnē, viņš bija stāstījis, to nekādā ziņā nedrīkstot palaist garām. Trasi, proti, neviens iepriekš nesagatavojot, un tāpēc te pavēroties retā iespēja paslēpot dziļā sniegā. Žēl, ka Kēvins bija saaukstējies.

Piecēlies viņš bija juties saguris, viņam bija drudzis un sāpēja kakls. Termometrs rādīja trīsdesmit astoņi un pieci, tā ka prātīgāk bija likties atpakaļ gultā un paārstēties. Laura gribēja gājienu uz Velna galvu atlikt uz citu dienu, taču Kēvins bija enerģiski iebildis un atgādinājis, ka naktī uzsnidzis jauns sniegs. Viņi tiešām nedrīkstot palaist garām reto izdevību nobraucienam tik fantastiskos apstākļos. Tā nu Laura un Lūkass beigās bija posušies ceļā bez viņa.

Lūkass pārguris paskatījās māsā. — Vai varētu, lūdzu, dabūt tēju?

— Jā, tūlīt. — Laura noņēma mugursomu un izvilka termosu, ko Konrāds Cirtējs no rīta bija piepildījis ar karstu augļu tēju.

Kad Laura noskrūvēja vāciņu, kas vienlaikus kalpoja par krūzīti, tvaiki uzmutuļoja no termosa kā mazs dūmu mākonītis. Laura ielēja tēju un pasniedza brālim. Rosinādams apetīti, meitenei degunā iecirtās mežrozīšu un citronu aromāts. Laura tik tikko spēja nociesties, līdz Lūkass bija remdējis slāpes un pienāca viņas kārta. Karstais dzēriens plūda lejā pa kaklu kā piepildīts solījums, izstarodams patīkamu siltumu visā ķermenī.

Krūzīti pie lūpām pielikusi, Laura pavērās apkārt. Viņa raudzījās uz lielo klinti, kas kalnam bija devusi nosaukumu. Piepeši viņas sejā parādījās pārsteigums, un roka ar krūzīti nolaidās.

— Dīvaini, — viņa nomurmināja.

Lūkass neizpratnē paskatījās. — Kas tad?

— Sniegavīrs tur augšā! — Laura parādīja uz Velna galvu, un nu to pamanīja arī Lūkass. Kādus trīsdesmit metrus tālāk klints giibala paēnā stāvēja sniegavīrs. Vairāk nekā divus metrus augsts koloss. Tam bija nikna sejas izteiksme, un šķita, ka tas lūkojas šurpu.

— Kas tam sniegavīram ir tik dīvains?

— Sniegavīram nekas. Bet tas, ka viņš stāv te augšā, man liekas visnotaļ pārsteidzoši! Vai varbūt tev pēc šī briesmīgā kāpiena vēl gribētos būvēt sniegavīru, jo vairāk tik milzīgu kā tas tur?

Lūkass domīgi sarauca pieri. — Kas zina — varbūt viņi kādu brītiņu atpūtās, iekams uzcēla.

— Tam jau tu pats netici! — Lauras balss skanēja nelaipni.

— Un ogles un burkānus viņi bija paņēmuši līdzi gluži nejauši? Un slotu un cepuri, protams, arī?

— Hmm. — Lūkasa pierē atkal ievilkās dziļa grumba.

— Un bez tam...

Lūkass nogaidoši paskatījās māsā pāri savu profesora brillīšu malai, tās bija kārtējo reizi noslīdējušas uz degungala. —Jā?

— Man vēl kaut kas liekas savādi: šis sniegavīrs izskatās uz mata tāpat kā tas, ko mēs nesen redzējām pie skeletona trases. Un tas, kuru jūs vakar ar Kēvinu uzcēlāt dārzā.

Lūkass neizpratnē pastūma atpakaļ acenes un papurināja galvu.

— Mēs necēlām nekādu sniegavīru.