Cik forši, ka Lūkass tik ātri uzzināja aklā vīra vārdu, Laura nodomāja un teica: — Mēs gribētu sastapt pāteru Dominiku. Vai jūs varētu pateikt viņa istabas numuru?
— Pāters Dominiks? Mazu brītiņu. — Māsa veikli pāršķirstīja pacientu sarakstus, kas bija nolikti uz letes viņai priekšā. Jau pēc mirkļa viņa bija atradusi meklēto.
Viņš gulēja trīspadsmitajā palātā.
Palāta atradās pirmajā stāvā. Kad Laura pieklauvēja pie durvīm, neviens neatbildēja. Viņa pieklaudzināja vēlreiz, nedaudz stiprāk nekā iepriekš, — taču atbildes atkal nebija. Meitene uzmanīgi nospieda durvju rokturi un iegāja iekšā, no pārsteiguma uzreiz apstādamās. — Tas taču nevar būt!
— Kas tad? — Lūkass pastūma māsu sāņus un arī iegāja palātā. Kēvins viņam sekoja, un tā abi zēni beidzot redzēja, kas Lauru bija tik ļoti pārsteidzis: vienīgā gulta stāvēja tukša, un no mūka nebija ne ziņas, ne miņas.
Laura kļuva domīga. — To gan es nesaprotu. Pāters taču bija iekļauts slimnieku sarakstā. Tas nozīmē, ka viņš vēl joprojām nav izrakstīts. Vismaz oficiāli ne.
Piepeši viņā sarosījās briesmīgas aizdomas: ko tad, ja spēlē atkal bija iejaukušies tumsas piekritēji? Ja nu tie nolaupījuši mūku un aizveduši viņu no slimnīcas?
Lūkass pamanīja Lauras nemieru. — Kas tad nu?
— Mums jāuzzina, kas noticis ar pāteru Dominiku, — un pēc iespējas ātrāk!
Negaidīdama brāļa atbildi, Laura izmetās laukā no istabas. Gaitenī viņa ieraudzīja jaunu vīrieti ar melnās bizītēs sapītiem matiem — nebija grūti noprast, ka viņš ir slimnieku kopējs. Jautri svilpodams, viņš stūma ratiņus, uz kuriem stāvēja kafijas krūzītes un šķīvji ar kūkas gabaliņiem.
Laura piesteidzās viņam klāt. — Atvainojiet, bet vai jūs nezināt, kas noticis ar pacientu no trīspadsmitās palātas?
Svilpošana apklusa. — Vai tu domā pāteru Dominiku? — kopējs laipni vaicāja.
— Jā.
— Viņam pirms piecpadsmit minūtēm atbrauca pakaļ. Tāds jauks vecāks kungs ar garu, baltu bārdu.
— Ko? — Laurai pārsteigumā izspruka. — Vai jūs gadījumā nezināt, kā to cilvēku sauca?
— Diemžēl ne. — Kopējs nožēlā paraustīja plecus.
Taču bārdaiņa izskats, ko viņš pēc Lauras lūguma aprakstīja, aizdzina pēdējās šaubas: tas nevarēja būt neviens cits kā internāta direktors profesors Austrums Aureliāns.
— Vai jūs nezināt, uz kurieni viņš aizveda pāteru?
— Nav ne jausmas. Pāters Dominiks nebija mans pacients.
— Žēl gan, — Laura sacīja. — Bet vienalga — liels paldies.
Pieturā gaidot autobusu, Laura piezvanīja uz Rāvenšteinu. Viņa gan bija ierakstījusi mobilajā tālrunī tikai sekretariāta telefona numuru un varēja vien cerēt, ka profesors nejauši patrāpīsies internāta biroja tuvumā. Viņa namiņā nebija ievilkts telefons, un mobilā tālruņa Austrumam Aureliānam nebija ne tik.
Laura jau gribēja nolikt klausuli, kad internātā kāds tomēr atsaucās. — Šeit Mieze-Šteina, Rāvenšteinas internāta sekretariāts, — sekretāre iepīkstējās peles balstiņā. — Kā varu jums palīdzēt?
— Labdien, Mīzel... ē... Mieze-Šteinas kundze. Šeit Laura, Laura Leandere. Es gribētu runāt ar profesoru.
— Man ļoti žēl, bet profesora kungs nav savā kabinetā.
— Nē?
— Nē. Profesors Aureliāna kungs šorīt nejutās labi un aizgāja atgulties.
— Vai noticis... noticis kas ļauns?
— Nē, nē, — peles balstiņa nočiepstēja. — Nelieli gremošanas traucējumi, nekas cits. Tomēr viņš lūdza, lai neviens viņu netraucē. Nekādā ziņā! Vai varu kā citādi līdzēt?
— Nē, paldies. Liels paldies, — Laura aši atteica un beidza sarunu.
— Un tagad? — Kēvins jautāja.
— Mums jānoskaidro, kur šis pāters dzīvo.
— Pieņemu, ka klosterī, — Kēvins atbildēja.
— Nevar būt — ko tu neteiksi! — Lūkasa balss bija ironijas pilna. — Un varbūt tu, superkoeficient, arī zināsi, kurā īsti?
Kēvins nereaģēja uz Lūkasa dzēlīgajām zobgalībām. — Nav ne jausmas, — viņš tikai sacīja un paraustīja plecus. — Tuvākajā apkaimē ir daži labi.
— Tas nu gan mums ievērojami palīdz meklējumos! — Lūkass ij necentās slēpt izsmieklu.
Laura uzmeta viņam nosodošu skatienu. — Nesāc lekties! Ja tu patiešām būtu tāds supersmadzenis, kā izliecies, tad būtu izracis no servera ne tikai pātera vārdu, bet arī viņa adresi!
Pārmetums trāpīja Lūkasam kā ledus auksta ūdens šalts. Katrā ziņā viņš izskatījās kā uz jūrmalu atbraucis atpūtnieks, kad četras nedēļas pēc kārtas lijis lietus.
Alienora sastapa Eilīnu pie akas. Vecā kalpone stenēdama grieza vinču, lai izvilktu no dzīlēm pilno ūdens spaini. Gaišmatainā meitene žigli piesteidzās viņai talkā. — Pagaldi, Eilīna, es tev palīdzēšu! — Viņa pielika savu roku, un abas kopā uzvilka augšā smago spaini.
— Uzreiz ir krietni vieglāk, ja kāds nāk palīgā! — Eilīna vaidēdama nokabināja spaini no āķa un pacēla to no akas grodiem, ko veidoja sakrauti akmeņi.
— Dod šurp, es aiznesīšu līdz virtuvei!
— Tas ir mans darbs, — vecā iebilda, bet Alienora jau bija izņēmusi spaini viņai no rokas un stiepa to uz Grāla pils virtuves spārnu, kamēr kalpone pukodamās viņai sekoja.
Ielējusi ūdeni akmens kubulā, meitene apsēdās pie koka galda, kas stāvēja pie virtuves loga un, ziemas saulē spīdinādams noberztos dēļus, izskatījās visai aicinošs.