laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Rāvenšteinas pils pagalmu klāja plāna sniega kārtiņa. Tomēr lielās ieejas kāpnes bija noslaucītas, tāpat arī šaurie gājēju celiņi, kas veda uz parku. Lietus un sniega ārdētos mūrus greznoja efeja, kas blāvi mirdzēja saules gaismā. No sērdienīgo klašu un tukšo kabinetu logiem nenāca ne skaņa, arī no sporta un spēļu lauku-miem plašajā pils teritorijā nejautās ne mazākais troksnītis.

Tikai Atila Morduks apmierināti svilpoja, slaucīdams sniegu ar žagaru slotu. Viņam patika šis klusais brīvdienu laiks. Tā bija ideāla iespēja visu pamatīgi iztīrīt. Netraucēja skolēni, un neviens skolotājs neuzmācās ar nejēdzīgiem uzdevumiem un izsūtāmā pienākumiem. Cīnīdamies ar ziemas aukstumu, saimniecības pārzinis bija apvilcis vatētu jaku un siltus zābakus, un, enerģiski strādājot, sals viņam gāja secen. Beigās Atila apstājās, atkāpās soli atpakaļ un kritiski nopētīja paveikto. Tīrīšanas akcija bija atmaksājusies — abi spārnotie smilšakmens lauvas, kas līdzīgi diviem briesmīgiem sargiem gulšņāja katrs savā pusē kāpnēm, izskatījās gluži kā jauni! Saimniecības pārzinis jau gribēja aizslaucīt pēdējās netīrumu paliekas, kad durvis atvērās un pa kāpnēm, mētelim plīvojot, lejup metās Austrums Aureliāns. — Atila, ātri! — viņš jau pa gabalu uzsauca saimniecības pārzinim. — Izbrauc mašīnu!

Plikpauris nolaida slotu, un viņa sejā parādījās saniknota orka cienīga grimase. — Vai nevar brītiņu pagaidīt? — Viņš norādīja uz smilšakmens tēliem. — Vēl pāris minūtes, un es būšu galā.

— Man ļoti žēl, bet mēs nedrīkstam kavēties ne sekundi! Nedrīkstam pieļaut, lai viņš kristu tumsas piekritēju rokās! — To teicis, profesors aizsteidzās.

Atila iemeta slotu spainī un sekoja viņam. Ar metālu apkaltie zābaki noklaudzēja uz akmens bruģa. Turklāt viņa kustības, par spīti rupji tēstajam augumam, bija tik izveicīgas un žiglas, kā to nemūžam nevarētu gaidīt.

Nojumi, kas sedza kāpnes, balstīja gandrīz piecus metrus gara akmens kolonna. Tā bija veidota kā milzis, kurš jau kopš pils uzcelšanas viesus sveicināja ar laipnu smaidu. Viņa skatiens tomēr acumirklī satumsa. Akmens koloss pagrieza acis un noraudzījās pakaļ steidzīgajiem vīriešiem — gandrīz vai likās, ka viņš būtu ārkārtīgi norūpējies.

Kad Laura un Lūkass izšāvās no meža virs skeletona trases, sacēlās biezs sniega mākonis. Tikai dažas sekundes vēlāk klajumā izdārdēja sniega bumba. Šaurajā meža ceļā tā noteikti bija uzskrējusi virsū dažiem kokiem, jo apjoms bija sarucis. Tomēr tā bija gana liela, lai brāli un māsu sašķaidītu putrā.

Laura ar atvieglojumu pamanīja, ka trasē nevalda nekāda rosība. Šaurajā ledus kanālā nebija neviena braucēja.

— Nebrauc trasē! — Laura uzsauca brālim. — Brauc pa ārpusi lejā!

Vienu brīdi viņa sabijās, ka Lūkass nebūs sapratis, jo viņš turpināja braukt taisni uz priekšu. — Brauc garām trasei! — Laurai gandrīz aizrāvās balss. — Bumba tēmē uz mani, nevis uz tevi!

Beidzot Lūkass reaģēja: īsi pirms ieejas ledus renē viņš pagriezās sāņus, kamēr Laura šāvās tur iekšā. Viņa juta, kā uz spoguļ-gludās pamatnes acumirklī paātrinājās temps. Slēpes zem kājām skaļi nobrākšķēja, kratīdamās lejup pa cieto virsmu. Tomēr Laura to gandrīz nemanīja, jo nu jau ielidoja pirmajā līkumā. Koncentrēdamās, lai varētu pareizi izbraukt šauro pagriezienu, viņa juta, kā pieaug cerība, ka pārgalvīgais pasākums varētu arī izdoties. Sniega bumba taču bija daudz platāka par trasi. Varbūt tā sašķīdīs, ja mēģinās sekot viņai pa šauro ledus kanālu!

Taču nekas tāds nenotika. Milzīgā sniega masa dārdot pieripoja pie trases un, kā neredzamas rokas saspiesta, arvien vairāk sablīvējās, līdz tai bija jau mazāk nekā puse no sākotnējā diametra. Bumba bez kādām grūtībām ieripoja ledus kanālā, nezaudēdama ne kripatiņu no sava ātruma. Gluži pretēji: uz ledus virsmas arī tā ripoja arvien straujāk un straujāk, šaudamās pa skeletona trases līkumiem kā milzīga flipera lodīte.

Laurai sejā sitās ass vējš, gandrīz laupīdams viņai elpu. Meitenei drebēja augšstilbi, ceļgali kļuva mīksti. Taču aiz muguras vēl bija tikai puse trases. Ar katru nākamo līkumu noturēties trasē bija arvien grūtāk. Kad Laura ieraudzīja nākamo pagriezienu, viņai aizrāvās elpa. Būdams daudz asāks un šaurāks nekā iepriekšējais, tas prasīs visu viņas prasmi. Vienlaikus meitene juta, ka spēki izsīkst. Viņa spēja pagriezt slēpes tikai ar vislielāko piepūli. Tomēr līkumu viņa izbrauca gandrīz ideāli. Spiediens ceļgalos bija tik liels, ka vienu brīdi meitene teju zaudēja līdzsvaru. Ar strauju rokas kustību mēģinādama noturēties uz kājām, viņa novirzījās no vēlamās trajektorijas un uzskrēja virsū trases malai. Laura jau nodomāja, ka tiks izmesta no apledojušās renes, kad pēdējā brīdī viņai tomēr izdevās atgūt kontroli pār slēpēm un novērst lidojumu, kas būtu nesis viņai nāvi.