laura un Septiņu mēnešu zīmogs

ralēlā planēta, mitu valstība, no kurienes pirms neatminamiem laikiem uz Cilvēkzvaigzni bija atceļojis labais un ļaunais — kurš gan vienā rāvienā uzreiz spētu saprast šo noslēpumu, kas robežojās ar fantāziju? Un arī tas vēl nebija viss: abas planētas saista burvju vārti, pa kuriem zinātāji četru saulgriežu naktīs varēja nokļūt no vienas pasaules otrā! Pa šo ceļu uz Zemi bija atnests Apskaidrības kauss ar dzīvības ūdeni, un Laura dramatiskā cīņā to bija atkarojusi no tumsas spēkiem — kurš gan ticētu stāstam, no kura vai mati sacēlās stāvus? Un īpašās spējas, kuras pārvaldīja sargātāji un tumsas aizstāvji — vai kaut kas tāds maz bija iedomājams? Spriežot pēc Kēvina sejas izteiksmes, viņš to visnotaļ apšaubīja.

Kaut gan bija tikai mazliet pāri trijiem, jau sāka krēslot. Kēvins piecēlās un pārtrauca nomācošo klusumu. — Es ieslēgšu gaismu.

Laura viņu atturēja. — Nevajag.

— Bet te taču neko nevar redzēt, vai ne?

Meitene pasmaidīja. — Nevar gan. Taču gaisma tev nav jāieslēdz, — viņa sacīja un pievērsa skatienu slēdzim. Lauras acis sastinga — un pēc mirkļa lampa pie griestiem iedegās.

Lūkass slepus nopriecājās par neizmērojamo apstulbumu, kāds pārņēma draugu. — Fenotastiski, vai ne? Pat superkoeficientam gandrīz neaptverami, — viņš, plati smaidīdams, sacīja un tad gluži nopietni turpināja. — Starp citu, nesen es lasīju vienu interesantu zinātni...

— Lūkas, lūdzu, jā? — Laura viņu pārtrauca, lai liegtu brālim iespēju uzsākt kārtējo pārgudro lekciju — no tām viņai metās nelabi. Kamēr zēns uzmeta lūpu, Laura pievērsās Kēvinam. — Vai tagad tici tam, ko es stāstīju?

— Pierādījums izdevās diezgan pārliecinoši, vai ne? — viņš atbildēja, uzraucis uzacis, bet tad turpināja mierīgāk. — Tātad tu domā, ka tie... nu... tumsas piekritēji ar savām izdarībām negrib pieļaut, lai tu kausu aiznes atpakaļ uz Avanterru?

— Nu skaidrs! — Laura kļuva domīga un apvija rokas ap ceļgaliem. — Viņi zina, ka tikai es varu iziet pa burvju vārtiem, un tāpēc mēģina mani izslēgt no spēles.

Kēvins sarauca pieri. — Bet tu taču teici, ka viņi tev neko nedrīkst nodarīt, iekams vēl pa īstam neesi attīstījusi tās savas spējas!

— Nūjā. Bet viņi var pavēlēt saviem rokaspuišiem, lai tie ķeras pie lietas! Turklāt es ik dienas kaut ko iemācos, tā ka nu jau esmu kļuvusi gandrīz vai par pilnvērtīgu sargātāju!

— Es arī esmu cieši pārliecināts, ka tumsas piekritējiem nospļauties par tādu aizliegumu, kad sākas spēle uz augstām likmēm, — Lūkass iejaucās. — Viņus nekas nebaida.

Kēvins pavērās Laurā ar neslēptām bažām. — Bet... tas viss taču ir vājprātīgi bīstami, vai ne? Vajag, lai kāds tevi pieskata!

— Es pati varu sevi pieskatīt! — meitene attrauca. — Un beigu beigās ir vēl citi sargātāji. Ne tikai Rāvenšteinas pilī, bet it visur.

Likās, ka Lauras iebildums Kēvinu nekādi nav nomierinājis.

— Bet vismaz savai pamātei tu varētu...

— Nemūžam! — Laura asi iekliedzās un cieši paskatījās zēnā.

— Neaizmirsti, ko tu apsolīji: ne vārda Sajellai, nekādā gadījumā! Un tavam tēvocim arī ne, skaidrs?

— Būs jau labi. — Kēvins, pēkšņi satrūcies, nolaida skatienu.

— Es neko neizstāstīšu tālāk, vari neraizēties. Un tomēr: ja tā turpināsies, tad agrāk vai vēlāk tu attapsies Sarkanā Krusta klīnikā.

Lauras sejas vaibsti atslāba. īgni vērdamās sev taisni priekšā, viņa neizpratnē papurināja galvu. — Tāda zoss! — viņa novaidējās un ar plaukstu piesita pierei. — Tāds stulbums ir neatkārtojams!

Zēni neizpratnē saskatījās. — Kas noticis, Laura? — Lūkass gribēja zināt. — Kas tev uznāca?

— Un tu vēl jautā! Es tagad zinu, kur atrast to veco vīru — un esmu sasodīti noskaitusies, ka neiedomājos to jau iepriekš!

Lūkass sarauca pieri.

Laura ilgi viņu nemocīja. — Vai ir iespējams uzlauzt slimnīcas serveri? — viņa vaicāja.

— Slimnīcas serveri? — zēns uz kādu brīdi likās apjucis, bet tad viņa sejā atmirdzēja sapratne. — Skaidrs! Tad tu domā...?

— Jā, tieši to! Mēs zinām, kad aklo vīru ievietoja Sarkanā Krusta slimnīcā. Turklāt viņam bija lauzta roka un varbūt ari kādi iekšēji savainojumi. Slimnīca nav pārāk liela. Tādēļ ar to vajadzētu būt gana, lai noskaidrotu, kā viņu sauc, — vai varbūt tev tā ir problēma?

— Nedomāju vis, — Lūkass atteica un lepni pasmaidīja.

6. nodaļa VIENTUĻĀ ABATIJA

arkanā Krusta slimnīca atradās ārpus Hinter-turas nelielā ielejā, kurai cauri līču loču vijās strautiņš. Strauji lekosais ūdens nebija sasalis, mundrās čalas bija dzirdamas jau pa gabalu. Tieši slimnīcas priekšā atradās autobusa pietura, tā ka draugi līdz turienei tika bez pūlēm.

Marķējums pļaviņā blakus slimnīcai liecināja, ka tā tiek izmantota par helikopteru nolaišanās laukumu. Ātrā palīdzība ar mirgojošām zilām bākugunīm uzbrauca uz pacēluma, kas veda uz uzņemšanas nodaļu, un, riepām nokaucot, apstājās pie ieejas durvīm.

Reģistratūras māsa bija ļoti laipna. Uz plāksnītes, kas krūšu augstumā bija piesprausta pie viņas baltā virsvalka, bija rakstīts viņas vārds. Māsa Klaudija smaidīdama paskatījās jaunajos viesos, kas mīņājās pie apmeklētāju letes. — Kā varu jums palīdzēt?