laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura noraudzījās brālī tik apjukusi, it kā viņš būtu apgalvojis, ka viens un viens ir trīs. — Nē?

— Skaidrs, ka nē. Sniegavīrus taču būvē tikai mazi bērni, ja nu tu man jautā.

— Bet kurš... kurš tad to uzbūvēja? Sajella un Maksis taču nekādā ziņā. Un Konrāds Ugunsgalva taču tāpat noteikti ne.

— To es arī nevaru iedomāties.

— Bet kā tad viņš nonāca dārzā?

Lūkass savilka lūpas urskulī. Arī viņam pietrūka padoma.

— Nav ne jausmas. Varbūt kaimiņu bērni, kā lai es zinu. Un, atklāti sakot, man ir pilnīgi vienalga.

— Nu, nu. — Laura nekustīgi noraudzījās sniegavīrā, kas stāvēja Velna galvas ēnā. — Tur kaut kas nav lāgā, tici man! Es tikai vēl nezinu, kas īsti. — Dažus mirkļus domīgi pētījusi balto stāvu, viņa novērsās, aizskrūvēja termosu un ielika to atpakaļ mugursomā. — Vai negribi iekost, pirms braucam lejā?

— Varbūt tā nemaz nav slikta ideja, — zēns iesāka teikumu, kad viņam aiz muguras atskanēja šņākoņa, it kā no riepas tiktu izlaists gaiss. Brālis ar māsu atskatījās un tai pašā mirklī sastinga. Beigu beigās aina, kas norisinājās viņu acu priekšā, cilvēka prātam nebija aptverama...

Sniegavīrs mainīja savus apveidus! Kā neredzamas milža rokas mīcītas, visas trīs lodes, kas veidoja rumpi un galvu, pārvērtās vienā veselā, un monstrs sāka velties. Vispirms tik tikko manāmi, bet tad arvien straujāk.

Laura piepeši saprata, ko tas nozīmē. — Aši, Lūkas, braucam! Citādi tas pārvelsies mums pāri!

Vienu sirdspukstu ilgi Lūkass neziņā skatījās māsā, un tad arī viņš spēcīgi atgrūdās ar nūjām un laidās lejup uz ieleju.

Laurai nevajadzēja atskatīties, lai zinātu, kas notiek viņai aiz muguras: milzu bumba viņiem sekoja arvien ātrāk un ātrāk, augdama arvien lielāka, jo sniegs bija mīksts un lieliski lipa kopā.

— Ātrāk, Lūkas! — Lauras balss spalgi atskanēja cauri vientulīgajam kalnu mežam. — Brauc ātrāk!

— Es jau mēģinu, nolādēts, — Lūkass elsa, — bet ātrāk es nevaru!

Laurai nācās atskārst, ka slēpot pa dziļu sniegu bija daudz grūtāk nekā noblietētā trasē. Turklāt viņa nepazina nobraucienu no Velna galvas, tā ka nebija nekāds brīnums, ka ne viņa, ne Lūkass nesasniedza ierasto tempu.

Bumba dārdēdama vēlās lejā, un Laura jau apcerēja, kā ir, kad tevi aprok dzīvu, kad priekšā parādījās ass pagrieziens pa kreisi. Viņa tūdaļ atguva drosmi: milzu lode pēc fizikas likumiem velsies taisni uz priekšu un sašķīdīs kalnu meža biežņā, kamēr viņi ar slēpēm izbrauks pagriezienu.

— Tagad griežam, Lūkas! — Laura atkal mudināja brāli un pati veikli izbrauca pagriezienu. Arī Lūkasam asais līkums izdevās gandrīz nevainojami.

Glābti, Laurai izšāvās caur galvu. Mēs esam glābti!

Tad sniega bumba, baismīgi dārdēdama, izripoja līkumu bez nekādām grūtībām, it kā to vadītu neredzama vara. Tās diametrs jau bija izaudzis lielāks par trim metriem, un ātrums arvien palielinājās.

Lauru acumirklī sagrāba bailes. Cauri ir, viņa, šausmu pārņemta, nodomāja. Esam pagalam!

Viņas slēpes uzmeta augšup sniega vērpetes, kas aizsedza skatu, taču viņa pati brāzās lejup līdzās brālim. Lūkass skatījās taisni uz priekšu un koncentrējās uz nākamo līkumu. Tas nebija tik šaurs un ass kā iepriekšējais, tāpēc nebija ne mazāko izredžu, ka sniega bumba varētu aizšauties garām. Ja nu tas vispār bija iespējams, tad vajadzēja asāku pagriezienu.

Laura drudžaini pārlika, kā izglābties no milzu lodes. — Uz skeletona trasi! — viņa pēkšņi iekliedzās. — Jābrauc uz skeletona trasi! Tur bumba mums nespēs sekot!

Lūkasa seju izķēmoja bailes. — Tas taču ir ārprāts! Mēs tur lauzīsim sprandu!

— Vai tev ir kāda labāka ideja? — Laura ar pūlēm spēja pa-bļaut pret vēju, kas auroja pretim braucējiem

Lūkass neko neatbildēja. Viņš toties pieliecās ceļgalos, lai palielinātu ātrumu. Laura darīja tāpat, un brālis ar māsu kopā brāzās uz skeletona trasi.

Tālruņa zvans spalgi pāršķēla biroja klusumu. Internāta direktors pacēla galvu no papīriem, kas augstā kaudzē bija sakrauti uz viņa rakstāmgalda, un satvēra klausuli. — Aureliāns, — viņš īgni sacīja. Pēc dažām sekundēm vaibstos ar dziļajām grumbām izzuda stingrība. Vaigu nokrāsa kļuva gandrīz tikpat pelēka kā sirmo matu krēpes. — Kā tas notika? — viņš jautāja un saspringti ieklausījās atbildē. — Tikai nevajag krist panikā! — viņš beigās sacīja. — Esi, lūdzu, uzmanīgs, un es padomāšu, ko darīt!

Austrums Aureliāns nolika klausuli un prātodams raudzījās uz priekšu. Zilo acu skatiens bija vērsts tukšumā. Šķīvi ar sārtvaidzi ābolu un aso nazi viņš vairs nemanīja. Turklāt viņš nupat to bija atnesis no virtuves, jo grasījās iestiprināties. Taču tagad izsalkums bija kā ar roku atņemts.

Piepeši vecais vīrs pietrūkās no krēsla kā atsperes sviests, metās pie drēbju pakaramā un paķēra savu tumšo vadmalas mēteli. Jau skriedams, viņš to apvilka un izdrāzās pa durvīm.