laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Gramars smaidīdams atmeta ar roku. — Nav vērts pat pieminēt. Albīns mūsu arodam neder. Esmu pārliecināts, ka jūs ar šo karstas putras strēbēju un roku palaidēju spēsit iesākt ko vairāk!

— Tur nu jums varētu būt taisnība. — Melnā hercoga sejas pantus sašķobīja ironisks smīns. — Un neaizmirstiet: tādi ļaudis kā jūs pie manis vienmēr ir laipni gaidīti! Jūs atvedat tikai pirmšķirīgu preci, ko es allaž varu likt lietā. Viņš aizdomājies paraudzījās uz otru pagalma pusi, kur uzraudze veda uz smēdēm divus dučus bērnu, kurus viņš bija nopircis no vēlmju iemānītajiem. Jaunajiem vergiem pirmajā Tumsas cietoksnī pavadītajā rītā vajadzēja uzlikt dzelzs kāju važas. It kā nezinādami, kas viņus gaida, bērni labprātīgi steberēja līdzi sievietei. — Es jautāju sev, kā gan jums izdodas viņus padarīt tik paklausīgus. Vai kādā izdevīgā brīdī neizpaudīsit man savu noslēpumu?

Gramars un viņa pavadoņi pavīpsnāja. — Man žēl, Borboron, bet arī mums, vēlmju iemānītajiem, ir savi noslēpumi, kurus mēs sargājam kā acuraugu. — Vīrietis ar apsēju pār aci tramīgi paskatījās uz necilo stāvu, kas stāvēja blakus Melnajam hercogam. Tas bija ietinies purpursarkanā apmetnī, kas sniedzās turpat vai līdz zemei, un pāri galvai pārvilcis kapuci. — Jūsu furhurs to noteikti sapratīs.

Borborons pievērsās melnajam burvim. Vecais vīrs tikai nici' nājumā savieba seju un izgrūda čērkstošu skaņu.

Tumsas valdnieks šķita uzjautrināts un pievērsās liela auguma sievietei, kas stāvēja viņam otrā pusē. — Varbūt tu zini viņu noslēpumu, Sirīna?

Uzrunātajai sievietei mugurā bija smaragdzaļš tērps. Viņa kā sakaitināta kobra nekustīgi pavērās vēlmju iemānītājos ar dzelteno acu šaurajām zīlītēm. — Jūs taču zināt, ka tā nav mana joma! — viņa nošņācās. — Bet viss var mainīties, turklāt ātri vien! Ja vēlaties...

Melnais hercogs, ļauni smaidīdams, viņu pārtrauca. — Nē jau, nē, Sirīna. Atstāsim viņiem viņu noslēpumus — vismaz tik ilgi, kamēr viņi ir mūsu pusē un kalpo mums. Galu galā nav taču nozīmes, kādā veidā mēs nokļūstam pie mērķa, vai ne? No svara ir tikai uzvarēt šo nolādēto Elizionu ar visu viņa līdzskrējēju baru un panākt mūžīgās neesamības kundzību. Vai man taisnība, Gramar?

— Patiešām, Borboron! — Vēlmju iemānītājs līksmi uzsmaidīja tirānam. — Jo vairāk cilvēku vadīs neīstās vēlmes, ko mēs viņiem iemānīsim, jo vieglāk jūs nokļūsit pie sava lielā mērķa!

— Tad es ceru, ka drīz vien sagādāsit man papildinājumu. Mans pieprasījums pēc vergiem ir neierobežots.

Četri vīri raibajos tērpos vēlreiz palocījās. — Jūsu vēlēšanās mums nozīmē pavēli! — Gramars pakalpīgi pasmaidīja. — Mēs nekavējoties dosimies ceļā un meklēsim jaunus upurus. Vai atļauts atvadīties?

Melnais hercogs ar laipnu žestu ļāva vergu tirgotājiem aiziet. Viņi jau piegāja pie saviem kumeļiem, kurus zirgupuiši turēja aiz pavadas, kad Borborons viņus pasauca vēlreiz. — Vēl dažus vārdus!

Gramars pārsteigts pagriezās. — Jā?

— Jūs taču gribējāt man ziņot, ko devuši jūsu pūliņi uz Cilvēkzvaigznes?

Tirgotājs atplauka smaidā. — Vislabākos rezultātus, kungs, vislabākos! Mums tur jau ir krietni daudz sabiedroto. Tie parādās

visdažādākajos veidolos, saucas dažādos vārdos un pieņem dažādas formas. Un visbrīnumainākais — vairums cilvēku ij neievēro, kā tas notiek. Viņi labprāt seko it visam, kas viņiem tiek iemānīts, lai cik bezjēdzīgs tas arī būtu!

— Labi! — Melnā hercoga seja izgaismojās, it kā pie negaisa debesīm būtu ataususi saule. — Tā ir lieliska vēsts. Un nu ardievu!

Vēlmju iemānītāji uzkāpa savos zirgos un aizaulekšoja, kamēr Borborons un viņa pavadoņi noraudzījās tiem pakaļ.

— Kādēļ jūs nesūtāt savus melnos jātniekus saņemt viņus gūstā? — Sirīna pēc kāda brīža nošņācās.

— Tieši tā, — furhurs noķērcās. — Es gan zinātu dziru, kas atvērtu viņiem mutes. Tad viņi savu noslēpumu varētu glabāt, cik tik uziet!

Borborons viņiem veltīja tikai nicinošu skatienu. — īsti muļķi — lūk, kas jūs esat. Jūs pazīstat tikai vienu ceļu, kā kalpot tumsai: rupju varu. Bet lieciet aiz auss — tas ne vienmēr ved pie mērķa. Vēsa galva dod krietni vairāk par karstasinību! Vismaz tik ilgi, kamēr mūsu rokās nav nonācis Apskaidrības kauss, kas dāvās mums papildspēkus. Tikām gaismas kalpus būs grūti pieveikt. Tālab jārauga tikt pie mērķa pa citiem ceļiem. Ar viltu un... ņemot palīgos Septiņu mēnešu zīmogu!

— Septiņu mēnešu zīmogu — palīgos? — Sirīna paraudzījās savā pavēlniekā, it kā tas būtu zaudējis prātu. — Bet kā... kā gan tas iespējams?

— To jūs uzzināsit, kad laiks būs nobriedis! — Nepagodinādams viņu pat ar skatienu, Borborons pagriezās un devās projām uz cietuma pusi.

Istabā, kur atradās televizors, valdīja klusums. Lauras stāstītais izklausījās tik neiedomājami, ka Kēvins acīm redzami bija zaudējis valodu. Šķita, ka zēns ij nezina, ko sacīt. Avanterra, Zemes pa-