laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura aši izslīdēja no gultas un piesteidzās pie loga. Viņa pavilka sāņus aizkarus un uzmanīgi paraudzījās ārā. Mēness gaismā bez mazākā troksnīša krita maigas sniegpārslas, ietīdamas pasauli jauna sniega segā. Mājas priekšā nebija nekā aizdomīga. Nebija redzams neviens cilvēks, un nekas nekustējās. Tikai varens sniegavīrs stingi stāvēja dārzā. Lūkass un Kēvins noteikti bija to uzbūvējuši pēcpusdienā, kamēr Laura atradās grāmatu veikalā, lai pagādātu sev jaunu lasāmvielu.

Jocīgi, ka zēni man neko nepastāstīja un ka atgriežoties es pat neievēroju šo milzīgo sniega brašuli, Laura nodomāja. Droši vien biju aizdomājusies par jauno grāmatu. Viņa vēlreiz pārlaida skatienu dārzam, arī šoreiz nespēdama atklāt neko neparastu. Izņemot, protams, sniegavlru. Taču sniegavīri nemēdz sacelt trokšņus.

Laura paraustīja plecus un palaida vaļā aizkaru, lai atkal iekāptu gultā. Tad sniegavīrs pagrieza galvu un ar negantām ogļu acīm pavērās augšup uz logu, pie kura nupat vēl bija stāvējusi Laura.

Meitene gribēja saritināties zem segas, kad atskārta, ka viņu moka briesmīgas slāpes. Viņa veikli iešļūca čībās, lai dotos lejā uz virtuvi.

Gaitenī Laura neiededza gaismu. Visas guļamistabas bija izvietotas jumta stāvā, un viņa negribēja nevienu pamodināt. Meitene pēc iespējas klusāk aiztaustījās līdz koka kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Vecie dēļi čīkstēja vien, kamēr viņa uz pirkstgaliem slīdēja lejup pa pakāpieniem.

Laura piesteidzās pie virtuves durvīm, kad izdzirda balsis. Tās skanēja klusināti un, visticamāk, nāca no istabas ar kamīnu. Laura apstājās un ievēroja, ka istabas durvīs ir pavērta sprauga. Maksis un Sajella vakarus parasti pavadīja pie kamīna. Tomēr Laura līdz šim nekad nebija manījusi, ka viņi abi tik vēlu būtu nomodā. Parasti viņi gāja gulēt agri, bieži vien vēl pirms viņas un zēniem. Turklāt šķita, ka tās ir vīriešu balsis, kas satraukti sačukstējās.

Ziņkāres mākta, viņa pielavījās tuvāk un ieklausījās. Nav šaubu, kamīna istabā sačukstējās divi vīrieši. Laura spēja sadzirdēt tikai dažus teikumu fragmentus: — ... noteikti jānovāc no ceļa..., ... nedrīkst atkal neizdoties... — Meitenes sejā parādījās pārsteigums. Ko tie abi ar to gribēja teikt?

Laura aizturēja elpu.

— ... nedrīkst uzzināt zīmoga noslēpumu, — viens no vīriešiem nočukstēja.

Zīmoga?

Kāda zīmoga? Ne jau... Septiņu mēnešu zīmoga'!

Laura izbijās. Vai šī noslēpumainā sačukstēšanās beigu beigās bija saistīta ar viņu? Pilnīgi iespējams, jo vairāk tāpēc, ka viena no

balsīm nepārprotami piederēja Kvintusam Tumšickim! Viņai vajadzēja noskaidrot, kas par lietu. Kaut gan viņai nepatika noklausīties svešas sarunas, vajadzēja uzzināt, kas te īsti notika.

Laura koncentrējās, pievēra acis un pievērsa skatienu istabas durvīm. Acu zīlītes pārstāja kustēties, kamēr viņa visus gara spēkus mēģināja fokusēt uz durvīm: klausiet man un atverieties!

Un nudien, durvis tik tikko jūtami notrīsēja — kad Lauras plecam uzgūla smaga roka.

— Ko tu te ņemies? — Laurai uzbrēca skarba balss.

Pārbijusies līdz nāvei, viņa apmetās apkārt. Viņas priekšā

stāvēja Konrāds Cirtējs. Sulainis bija parādījies pilnīgi bez skaņas, gluži kā no nekurienes, un tagad ar aizdomām nopētīja meiteni.

— Kas tev še meklējams, skuķi?

Čuksti kamīna istabā vienā mirklī bija apklusuši.

— Ei, vai tu pat netaisies atbildēt? — Cirtējs uzbļāva meitenei.

— Hmm, — Laura izmocīja smaidiņu. — Es... ēēē... man likās, it kā es dzirdētu sava skolotāja balsi.

— Ko tu neteiksi, — Konrāds Cirtējs viņu nopētīja ar necaurredzamu sejas izteiksmi.

Laura steidzīgi pamāja. —Jā... Un tad man šķita, ka es varētu ar viņu apsveicināties.

— Vai tiešām? — Cirtējs piepeši blēdīgi nosmīkņāja. — Kāpēc tad tu to nedari? — viņš jautāja, savā ķetnā vēl ciešāk sažņaugdams Lauras plecu, un tūdaļ iestūma meiteni kamīna istabā.

Tur pie televizora sēdēja viņas pamāte un Maksis Longoliuss, kuri pārsteigti atskatījās.

— Laura? — Sajella izskatījās ārkārtīgi izbrīnīta. — Ko tu te dari nakts vidū?

— Eēē, — Laura tikai novilka. Viņa vēl joprojām bija tik apjukusi, ka nekas cits neiešāvās prātā. Viņa tikai nejauši piefiksēja Makša rokā kūpošo cigarillu un dūmu mākonīšus, kas piepildīja telpu.

— Skuķis gribēja apsveicināties ar savu skolotāju, — Konrāds Cirtējs paskaidroja viņas vietā. Smīns viņa sejā likās vai iesalis.

— Skolotāju? — Sajella paskatījās pameitā tik apjukusi, it kā tur stāvētu citplanētiete. — Kādu skolotāju?

— Dr. Tumšicki. — Lauras balss skanēja aizsmakusi. Viņa noklepojās. — Man likās, ka es dzirdu viņu šeit runājam.

Sajella uzmeta Longoliusam ātru skatienu, iekams neizpratnē pavērās Laurā. — Bet, bērniņ! Kā gan te varētu būt nokļuvis Dr. Tumšickis? Un kāpēc? Mēs ar Maksi skatījāmies televizoru, te nav neviena cita.

Lauras skatiens pievērsās televizoram. Matētajā stiklā zibēja veca melnbaltā filma. Ja vien viņa nevīlās, tad ekrānā bija redzams Hamfrijs Bogarts, kurā valdzinoši lūkojās Ingrīda Bergmane. Aina viņai šķita pazīstama, un tad prātā ienāca arī filmas nosaukums: “Kasablanka”.