laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene uzmanīgi piecēlās un gribēja jau steigties pie durvīm. Bet tai pašā mirklī gaisu atkal pāršķēla draudīga šķindoņa. Laura zibens ātrumā pieliecās, un ledus adatas šoreiz pašāvās garām tikai par mata tiesu. Izskatījās, ka tās to vien bija gaidījušas, lai viņa atkal parādītos — pavisam absurda doma, Laurai iešāvās prātā. Sie ledus stienīši taču pie labākās gribas nevar mani uztvert vai reaģēt. Tas ir gluži neiedomājami. Noteikti ir kāds cits iemesls...

Tieši tā!

Noteikti ir kāds, kas kontrolē lāstekas! Tikai — kurš?

Notupusies cieši līdzās automašīnai, Laura nopētīja, kas notiek visapkārt, taču nevienu neatklāja. Viņa uzmanīgi izstiepās uz zemes un starp diviem stāvošiem auto parāpās brauktuves virzienā, lai labāk saskatītu otru ielas pusi — un beidzot atklāja vainīgo. Dr. Kvintuss Tumšickis bija ģērbies trases personāla jakā un uzvilcis galvā kapuci, taču Laura viņu tūdaļ pazina. Nekādu šaubu, vīrietis, kurš pa pusei bija paslēpies aiz afišu staba un vēroja automobili, kas Laurai noderēja par patvērumu, nebija neviens cits kā viņas ķīmijas skolotājs. Lai gan viņš atradās labu gabalu no meitenes, Laurai šķita, ka saltajās acīs zib bīstamas dzirksteles.

Tātad viņa nebija maldījusies! Dr. Tumšickis nudien uzturējās Hintertūrā — un bija noskatījis viņu par savu upuri. Aiz šī lāsteku uzbrukuma varēja slēpties tikai tumšo spēku piekritējs. Likdams lietā savas telekinētiskās spējas, viņš dabas veidojumus bija pārvērtis par slepkavīgiem ieročiem. Nu vienreiz bija skaidrs: cīņa par Apskaidrības kausu, kuru Laura bija atkarojusi tumšajiem spēkiem, lai glābtu dzīvību Gaismas glabātājam un novērstu Zemes un Avanterras bojāeju, turpinājās visiem līdzekļiem! Viņai vajadzēja turēt acis vaļā. Nedrīkstēja zaudēt modrību, lai tumsas spēkiem liegtu iespēju triumfēt.

Kaut es būtu paņēmusi līdzi mobilo telefonu, skaitās Laura, tad varētu piezvanīt un pasaukt kādu palīgā! Nu man jāmēģina vienai aizmukt no Dr. Tumšicka. Bet tas bija vieglāk pasakāms, nekā izdarāms, jo viens bija skaidrs kā diena: kolīdz viņa piecelsies, tumsas piekritējs viņu ieraudzīs — un apšaude sāksies no jauna!

Kad Laurai iekrita prātā glābjošā doma, viņa nikni piesita sev pie pieres. Čukstošā migla! Kā tad! Cik stulbi, ka man agrāk neienāca prātā!

Viņa žigli iebāza roku bikšu kabatā un izvilka zaļu pudelīti. Kopš Dūmākonis viņus vecajās kapenēs bija izglābis no Albīna Ellerkinga, Laura čukstošo miglu allaž nēsāja līdzi. Viņa izvilka korķi no pudelītes kakla un — nekas nenotika. No mazā trauciņa skanēja tikai klusi krācieni.

Tipiski!

Kad Dūmākoni vissteidzamāk vajag, tas parasti sūt!

Meitene nīgri pieklauvēja pie pudelītes ar rādītājpirkstu, un tikai pēc dažām sekundēm bija dzirdama sirsnīga žāvāšanās. Tad no pudelītes kakla izplūda balti dūmi, kas arvien vairāk izpletās. Vienlaikus atskanēja balss, kas izklausījās kā piesmakuši čuksti:

— Ko varu darīt jūsu labā, kundze, jūsu labā?

— Nāc laukā un pasargā mani!

Nu jau gaisā novirmoja īsts mākonis, kas pārplivinājās pāri ielai un kā biezs plīvurs apņēma Dr. Tumšicki. Laura vēl ievēroja, ka skolotājs visai pārsteigts noraugās miglā, kad viņu jau aprija baltā dūmaka. Viņš acīm redzami lūkoja aizbēgt no miglas vāla, jo Laura ar ļaunu prieku pamanīja, ka mākonis veikli svaidījās šurpu turpu. Dūmākonis neļāvās sevi nokratīt. Čukstošā migla bija kā pielipusi savam bezpalīdzīgajam upurim. Dr. Tumšickis bija ietīts dūmakā, un viņa telekinētiskās spējas vairs nebija lietojamas.

Laura piecēlās, iznāca no automašīnas aizsega un atviegloti uzelpoja.

Naktī Laura nemierīgi svaidījās no vieniem sāniem uz otriem, vaidēja un murmināja nesaprotamus vārdus. Brīvdienu namiņa istabā pa jumta logu iespīdēja mēness, ietīdams blāvā gaismā pie koka griestiem piekārto rotājumu ar zvaigznītēm un mēnestiņiem, kuri lēni griezās. Tas meta kustīgas ēnas uz sienas. Uz grīdas līdzās gultai stāvēja grāmata. Apvāks bija pavērsts uz augšu, tā ka varēja salasīt virsrakstu “Jātnieks uz pūķa”. Lasot Lauru laikam bija pārspējis miegs, un grāmata bija izkritusi viņai no rokām.

Meitene atkal sāka grozīties spilvenos. Sega noslīdēja un atsedza Lauras kājas. Bija dzirdami klusi modinātāja tikšķi, un tālumā dimdēja baznīcas torņa pulksteņa klusinātie sitieni.

Bija pusnakts.

Kad bija izskanējis pēdējais sitiens, atkal iestājās klusums. Griestu rotājums griezās bez nevienas skaņas, papīra zvaigznītes un mēnestiņi mēmi sekoja savam ceļam, bet tad ārā pēkšņi atskanēja šaušalīga čirkstoņa un švīkstoņa.

Laikam troksnis bija iespiedies Lauras murgos, jo meitene pietrūkās gultā sēdus, atvēra acis un pārsteigta pavērās apkārt.

Kas tur ir?

Laura vērīgi ieklausījās tumsā. Viss bija kluss. Nebija dzirdama

ne skaņa, i

Vai viņa būtu pārklausījusies?

Lauras sejā parādījās neziņa. Viņa jau gribēja atkal atlaisties uz spilvena, kad viņas ausis vēlreiz sasniedza baisās skaņas. Nekādu šaubu: tās nāca no dārza.