laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Tu nu gan esi āmurgalva, Borok! — Pulciņa vadonis nosodoši pašūpoja galvu un norūpējies saskatījās ar pārējiem vīriešiem, kuri, tāpat kā viņš, bija ģērbušies raibum raibos dārgu audumu tērpos. Pat dūmakas aizklātās saules indīgajā gaismā viņi mirdzēja visās varavīksnes krāsās. Galvas sedza sarkani turbāni. Pie ausīm šūpojās prāvi auskari, un Gramaram pat deguns bija izrotāts ar zelta gredzenu. — Liec aiz auss! — viņš brīdināja albīnu. — Ja tu drīz nesapratīsi, ka mūsu lietā nav izmantojama rupja vara, nāksies sameklēt jaunu dzinēju — un tevi mēs pārdosim rūdas raktuvēm, kur tu jēdzīgāk varēsi izlādēt savus spēkus. — Izlaužoties sirsnīgiem smiekliem, kurus uztvēra viņa pavadoņi, vīrieša melnīgsnējā sejā iemirdzējās nevainojami zobi. Viņu zirgi, krāšņi tīrasiņu dzīvnieki no tālajiem Deziristānas tuksnešiem, iezviedzās, it kā dalītos jautrībā ar saviem jātniekiem.

Šķita, ka albīns nesaprot, kāpēc vīrieši tā izturas. Viņa sejas izteiksmē jaucās apjukums un bailes. — To taču jūs nedarīsit, .mgstais kungs! — Smalkā balstiņa izklausījās pēc suņa smilkstiem. — Es taču neko sliktu neesmu nodarījis!

— Mūsu jaunie draugi arī ne! — Vīrs, kuram pāri acij stiepās pārsējs, norādīja uz bērniem. — Viņiem tikai pietika neuzmanības uzticēt mums savas vēlmes. Mēs tās ar prieku paņēmām un apmainījām pret citām, mums patīkamākām. Mūsu aizbilstamie ir laimīgi, kopš viņiem nav jālauza galva, pašiem kaut ko vēloties.

Viņš atkal pagriezās pret saviem pavadoņiem un līksmi iesmējās.

— Atvainojiet par jautājumu, kungs, — bet kā jūs to izdarījāt?

— Tu domā — viņi atteicās no savām vēlmēm un pieņēma mūsējās?

— Jā, kungs.

Gramars pameta skatienu uz bērniem, kas bija apstājušies nelielā attālumā un tukšām sejām gaidīja, kad albīns viņus dzīs tālāk. — Nekas nav vienkāršāk — vai tu esi piemirsis, ka mēs esam vēlmju iemānītāji? Mēs jau kopš neatminamiem laikiem pieprotam augsto mākslu citiem iemānīt piemērotas vēlmes. Vairākums drīz vien vairs nemana, ka tās nemaz nav viņu pašu. Viņi ar prieku un nepretodamies pakļaujas visam, ko mēs pačukstam priekšā. Tādēļ arī tev nevajag viņus dauzīt, Borok.

Albīns apjucis pašūpoja galvu. — Bet kādēļ tad jūs viņus piesienat citu pie cita?

— Tīrais piesardzības pasākums. Lāgiem tomēr gadās, ka vienā otrā vēl sarosās sava griba un viņi mums sāk pretoties. Un tādā gadījumā — vai saproti?

Boroks pasmīnēja. — Protams, kungs.

— Nu gan pietiks pļāpāt. Mums jādodas tālāk, ja gribam cietoksnī nonākt vēl pirms nakts iestāšanās. — Gramars palūkojās debesīs, it kā gaidītu no turienes briesmas. — Turklāt man nav ne mazākā prieka atkauties no lidojošajiem astoņkājiem, kad tie tumsā sataisās uz medībām.

Kad Gramars iecirta rumakam sānos papēžus, albīns paskrēja malā un neapzināti pakasīja galvu. Parasti viņam bija gana paskatīties uz zirgu, lai sāktu niezēt visas maliņas.

Vēlmju iemānītāju vadonis tikai pasmīnēja un novirzīja zirgu uz bērnu bariņa pusi. Viņu priekšgalā gāja sarkanmatains zēns. Vēlmju iemānltājs dziļi ieskatījās tam acīs un laipni uzsmaidīja rudmatim, līdz tas atbildēja smaidam, kaut arī diezgan bēdīgi. Tad Gramars noliecās pie zēna un iečukstēja tam ausī dažus vārdus, iekams atgriezās pie saviem pavadoņiem.

Rudmatis pagriezās pret saviem likteņa biedriem. Viņš tikai paskatījās — un tie jau pielika soli. Viņi vienaldzīgi turpināja ceļu uz dienvidiem, kur pie apvāršņa iezīmējās varenas pils kontūras. Virs cietokšņa riņķoja milzīgs melnu putnu bars, un ap iespaidīgajiem torņiem klājās tumši miglas vāli.

Laura bija kā paralizēta. Nolādēts, kas šeit notika? Meitene pēdējā brīdī atbrīvojās no sastinguma. Viņa metās sāņus, izvairoties no draudīgajām lāstekām, kas atsitās pret mājas sienu. Maizīšu turza izkrita no rokām. Kamēr siltās bulciņas ripoja pa trotuāru, Lauras uzmanība bija pievērsta tikai nākamajām slepkavnieciskajām šautrām, kas šāvās uz viņas pusi. Kaut gan viņa lūkoja izvairīties, viena no smailēm trāpīja pierē. Meitene sajuta skaudras sāpes, un, kad uz vaiga nopilēja silta lāse, Laura saprata, ka viņai tek asinis. Taču nebija laika apkopt brūci. Visas ielas garumā bija dzirdama tikai klinkstoņa, lāstekām atraujoties no jumta un tad ar spokainu spin-dzoņu šaujoties virsū Laurai. Viņai pēc iespējas ātrāk vajadzēja nokļūt drošībā!

Laura, dziļi saliekusies, metās skriet. Taču jau pēc dažiem metriem viņa paslīdēja uz slidenās zemes un paklupa. Par laimi, jo tādējādi lāstekas pašāvās garām viņas galvai. Dažas gan trāpīja mugurā, taču biezā vējjaka mazināja trieciena sparu. Laura nostiepās visā garumā un aizšļūca aiz stāvošas automašīnas. Pacēlusi galvu, viņa apmēram desmit metru attālumā ievēroja kāda nama ieejas durvis, kas solīja glābiņu. Ja izdotos tās sasniegt, viņa varētu tur paslēpties; varbūt, piezvanot pie durvīm, kāds pat atvērtu!