laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kad nākamajā rītā nozvanīja modinātājs, Laura jutās kā salauzta. Viņa ar zēniem pusi nakts bija šķirstījusi visas iespējamās enciklopēdijas un pārmeklējusi intemetu. Tomēr nekur nebija atrodama ne sīkākā norāde par šo noslēpumaino Septiņu mēnešu zīmogu. Laura izslēdza kaitinošo brēcekli un jau gribēja atkal ieritināties zem segas, kad atcerējās, ka šodien viņas kārta iet pēc maizītēm. Kopš brīvdienu sākuma Lūkass, Kēvins un viņa no rīta pārmaiņus devās pie maiznieka, un tā nu gribot negribot nācās izlīst no dūnu segas apakšas.

Mirdzoši zilās debesīs virs atpūtas namiņa staroja saule. Izejot pa durvīm, Laurai sejā iecirtās stindzinošs aukstums. Naktī noteikti bija pamatīgi kritusies temperatūra, jo iepriekšējā dienā vēl bija tik silts, ka dziļākās vietās sniegs bija mazliet pakusis. Laura uzvilka līdz acīm adīto cepuri, ievīstījās dziļāk vējjakā un devās ceļā. Steigdamās viņa neievēroja lielo sniegavīru, kas stāvēja pretējās mājas dārzā.

Gaiss bija tik auksts, ka Lauras nāsis elpojot iesāpējās. Par laimi, maiznīca atradās tikai dažas šķērsielas tālāk. Apledojušās ietves dēļ Laura gan ceļā pavadīja ilgāku laiku nekā parasti. Arī namu jumtus klāja plāna ledus kārtiņa, kas zaigoja saulē. No jumtu notekām nokarājās garas, spožas lāstekas. Uz jumtu korēm čiepstēja zvirbuļi, un zilzīlītes plūcās ar tiem par barību.

Veikalā bija patīkami silti. Smaržoja pēc svaigām maizītēm un kafijas. Kad Laura bija nopirkusi maizītes, laipnā pārdevēja viņai piedevām pasniedza rozīņmaizi. Par velti. Tikai viņai. Smalkmaizīte bija pārlieta ar cukura glazūru un pavedinoši smaržoja pēc kanēļa.

Mājupceļā Laura vairs nespēja pretoties kārdinājumam. Viņa iekoda rozīņmaizē — mm, tā garšoja vienkārši lieliski! Laura nokoda vēlreiz — un tieši šajā mirkli izdzirda šķindošu troksni. Tieši blakus viņas galvai kaut kas nožvlkstēja un viņai aiz muguras saplīsa uz ietves. Meitene pārsteigta apgriezās. Uz ietves bija sašķīdusi liela lāsteka. Laura apjukusi noraudzījās uz ledus adatām, kas garā rindā stiepās pie jumtu notekrenēm visas ielas garumā. Tās bija tievas kā leduscirtņi, asām adatām līdzīgās smailes bija pavērstas lejup. Ja tāda uzkrīt uz galvas, tad gan noteikti šausmīgi sāp, nodomāja Laura, kad tieši tā arī notika: viņai priekšā no jumta renes nolūza pusducis šo bīstamo ledus smaiļu. Visas vienlaikus, vienā un tajā pašā brīdī, un tad — nē, tās nevis nokrita zemē, bet gan lidoja viņai tieši virsū. Kā nosmailētu ledus bultu mākonis, kuras kāds neredzams strēlnieks būtu izšāvis viņas virzienā!

— Ātrāk, sasodītie knēveļi! Skrieniet reiz ātrāk! — albīna bālā seja bija savilkusies trakās dusmās sašķobītā grimasē, un asinīm pielijušās acis meta dzirksteles. Līkkājainais vīrs gluži kā modrs aitu suns riņķoja ap bērnu bariņu, ik pa brīdim ievilkdams ar pātagu pa viņu mugurām.

Vēl un vēlreiz.

Meitenes un zēni neizdvesa ne skaņas. Viņi neizteiksmīgām sejām vilkās cauri Akmens mežam, četru raibās drānās tērptu jātnieku dzīti, kuri garlaikoti noraudzījās albīna dusmu izvirdumos. Bērnu bija vairāk nekā divi duči, vecumā starp desmit un piecpadsmit vasarām. Apģērbs bija noskrandis, sejas un kailās kājas klāja sakaltuši netīrumi. Nelaimīgos citu ar citu saistīja košas lentes, kas bija apsietas viņiem ap vidu.

— Ātrāk, nolādēts! — Albīns atkal sita. Pātagas cirtieni atskanēja cauri pārakmeņojušos milzu koku mežam, kas slējās pretī indīgi dzeltenas dūmakas aizplīvurotajām debesīm.

Beidzot viens no vīriem pavēlēja pārtraukt šo barbarismu. Viņš bija prāva auguma un izraisīja paļāvību, ko nespēja iespaidot pat melnais pārsējs pār kreiso aci. — Liecies mierā, Borok! — viņš griezīgā balsī uzsauca albīnam. — Vēl noslānīsi viņus līdz nāvei — un tad viņiem vairs nebūs nekādas vērtības!

Albīns nolaida pātagu, iebāza to atpakaļ aiz jostas un lunkanā gaitā tuvojās vīru pulciņam, apstādamies goddevīgā attālumā no zirgiem. Pamuļķais smīns atsedza retu zobu redeles. — Piedodiet, dižo Gramar, — viņš sacīja, noliekdams galvu ar baltajām matu šķieznām. — Es zinu, jūsu pircējs maksā tikai par nevainojamu preci. Tomēr jūs pats sacījāt, ka mums noteikti jāsasniedz mērķis pirms tumsas iestāšanās. Un to mēs nekad neizdarīsim, ja viņi nepieliks soli.