laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Es taču nezinu. Un tomēr tā notika, ticiet man! — Laura noskaitusies ar nazi paņēma no trauciņa piciņu sviesta un uztriepa to uz maizes šķēles. Kad viņa pa galvu, pa kaklu bija pārnākusi mājās, pārējie jau sēdēja pie galda, un tāpēc Laura jutās spiesta paskaidrot nokavēšanas iemeslu. Tā nu viņa bija pastāstījusi par mīklaino starpgadījumu ar spokaino mašīnu. Tas gan bija izraisījis tikai neticīgu pieres raukšanu. Jo īpaši no Sajellas puses.

Arī Maksis Longoliuss visnotaļ skeptiski nopētīja Lauru. —Ja pareizi atminos, es kaut ko tādu lasīju vienā romānā, — viņš domīgi sacīja. — Stīvens Kings, man liekas. Grāmatu sauca “Kle-mentīne” vai kaut kā tamlīdzīgi.

— “Kristīne”! — izlaboja Lūkass, ēzdams pilnu muti.

— Paldies, Lūkas, — Maksis uzsvērti laipni sacīja un tad atkal pievērsās Laurai. — Romānā kaut kas tāds, protams, ir iespējams. Taču realitātē? — Misters L. savilka seju grimasē, kas līdzinājās domās iegrimušam buldogam, un papurināja galvu. — Nē, Laura. Te nu man jāatzlst, ka tavai mātei ir taisnība. Realitātē kas tāds ir pilnīgi izslēgts!

Kāds stulbenis!

Ko viņš vispār sajēdz? Un kā viņam varēja ienākt prātā Sajellu nosaukt par viņas māti?

— Man vienalga, vai jūs man ticat vai ne. — Laura sabozusies pavērās visapkārt. — Es katrā gadījumā zinu, ko esmu redzējusi, un esmu pārliecināta, ka viņš gribēja man uzbraukt virsū.

— Es patiešām raizējos par to gadījumu, Laura! — Lūkass nobažījies paskatījās māsā. Brālis un māsa kopā ar Kēvinu sēdēja pie monitora, kur notika Age of Empires lejupielāde.

— Tad tu tici tam notikumam ar mikrobusiņu?

— Protams. Pēc visa tā, ko esmu piedzīvojis kopā ar tevi pēdējā gadā, sāku ticēt pat visneticamākajām lietām!

Laura dāvāja brālim pateicīgu smaidu. Savukārt Kēvina sejā parādījās neizpratne. — Es diemžēl īsti netieku līdzi. Ko tad jūs īsti piedzīvojāt pagājušajā gadā?

Laura jau grasījās Kēvinam pastāstīt par Apskaidrības kausa meklējumiem un fantastiskajām dēkām, kurās viņa bija iekūlusies ar draugiem, kad ievēroja, ka brālis gandrīz nemanāmi pašūpo galvu.

Lūkasam bija taisnība. Kaut arī Kēvins noteikti bija draugs, viņam nebija jāzina viss. Vismaz pagaidām vēl ne.

— Es tev citreiz izstāstīšu, — viņa tādēļ aši sacīja. — Tas prasītu pārāk daudz laika.

Lūkasa pierē bija iezagusies grumba. — Ja tajā automašīnā patiešām nebija šofera, tad tas, bez šaubām, nozīmē, ka savu pirkstu pielikuši tumsas piekritēji.

— Tumsas piekritēji? — Kēvins izbrīnīts jautāja. — Kādi tumsas piekritēji?

Lūkass neatbildēja, bet gan neapmulsis turpināja: — Tādēļ mums jāuzdod jautājums, vai šis uzbrukums nudien bija domāts tev vai drīzāk tam vecajam vīram.

— To gan es nevaru iedomāties. Ko gan tumsas piekritēji ar to varētu panākt? Mašīna brauca man taisni virsū, un, ja es pēdējā mirklī nebūtu parāvusies atpakaļ, tad...

īsu brīdi padomājis, Lūkass piekrita māsai. — Man liekas, tev ir taisnība. Katrā ziņā izklausās loģiāli.

Kēvina sejā turpretim parādījās apjukums. — Kādēļ lai tevi kāds gribētu novākt, Laura? Tam taču nav nekāda iemesla, vai ne? Un kas tie par tumsas piekritējiem, par kuriem jūs nepārtraukti runājat? Es lēnām pārstāju apjēgt, kas te notiek.

Laura un Lūkass ātri saskatījās. Skaidrs, ka Kēvinam viss likās nesaprotams, jo viņš jau nezināja, kas bija noticis iepriekš. Tomēr Lūkass vēlreiz brīdinoši pašūpoja galvu.

— Taču, neraugoties uz to, — Kēvins turpināja, gluži kā neievērojis skatienus, kurus brālis pārmija ar māsu, — man nav ne mazākā priekšstata, kas tas par Septiņu mēnešu zīmogu, ko aklais pieminēja.

— Es arī par to neko neesmu dzirdējis, — Lūkass teica.

Laurai no pārsteiguma palika vaļā mute. Viņa neticīgi vērās

brālī. Vai tas maz bija iespējams? Vai tiešām bija kas tāds, ko nezināja supergudrinieks Lūkass, visu superkoeficientu superkoefi-cients?

Lauras sejā parādījās jautājoša izteiksme. — Un ko mēs tagad darīsim?

— Pavisam vienkārši: tev jāpajautā tam aklajam, ko viņš ar to domājis! Vai tu zini, kā viņu sauc vai kur viņš dzīvo?

— Žēl gan, bet man nav ne jausmas. Nekad nebiju viņu redzējusi, un tad viss notika tik ātri, ka nepaguvu pajautāt.

— Nav jau tik traki, — Lūkass bezrūpīgi noteica. Ņemot vērā, ka viņam nebija ne mazākās jausmas, viņš izstaroja gandrīz vai augstprātīgu pašpaļāvību. — Mēs tāpat uzzināsim, kas ar to zīmogu īsti ir. Nevarētu taču būt pārāk grūti, vai ne?

Šai mirklī Laurai šķita, ka gaitenī ir kaut kāds troksnis. Viņa piesteidzās pie durvīm un paskatījās ārā — un ieraudzīja aizsteidzamies neskaidru tēlu. Tūdaļ viņā sacēlās aizdomas: Konrāds Cirtējs.

Skaidrs — tas noteikti bija bijis Konrāds Cirtējs, un Konrāds Cirtējs bija noklausījies viņu sarunu.

Jautājums tikai — kāpēc?