laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Ieskatoties rokas pulkstenī, viņa atskārta, ka nu jau bija pārāk vēls. Laura bija apsolījusi uzreiz pēc kino doties mājās, kur visi viņu gaidīja vakariņās. Meitene steigšus metās skriet, neievērodama, ka tuvīnā pagalma iebrauktuvē kaut kas pēkšņi sakustas. Taču pat tad, ja Laura būtu tur ielūkojusies, viņa noteikti nebūtu pamanījusi neko aizdomīgu.

Jo tur stāvēja tikai sniegavīrs.

Milzīgs sniega koloss ar īgnu sejas izteiksmi — tas pēkšņi sakustējās.

4. nodaļa VĒLMJU IEMĀNĪTĀJI

Kad Atila Morduks atgriezās direktora kabinetā ar sieru, desu un maizi, Austrums ne tikvien bija uzzinājis par Alarika likteni, bet ari iepazīstinājis jauno ieroču nesēju ar ap-stākļiem Rāvenšteinā. Paskaidrojis, ka pilī bija vēl citi sargātāji — gluži parasti cilvēki, kuri savas īpašās spējas lika lietā, cīnīdamies gaismas pusē. Piemēram, angļu un franču valodas skolotāja mis Mērija Morgana, domu lasīšanas speciāliste, vai fizkultūras skolotājs Persijs Valjants, nepārspējams ceļotājs sapņos. Un, protams, arī Laura Leandere, kas bija dzimusi trīspadsmitnieka zīmē un tādēļ pārvaldīja visas trīs īpašās sargātāju spējas, pie kurām piederēja arī telekinēze.

Tai vietā Alariks pirmo reizi pārtrauca profesoru un pārsteigts vaicāja: — Trīspadsmitnieka zīmē? Vai tas šeit uz Cilvēkzvaigznes nozīmē to pašu, ko pie mums Avanterrā — ka viņa dzimusi trīspadsmitā mēneša trīspadsmitajā dienā?

— Jā, — profesors īsi atteica un nolēma nepaskaidrot, ka pēc cilvēku kalendāra tas ir piektais decembris. Galu galā, viņš Alariku negribēja pārslogot. Toties viņš bija izstāstījis zēnam par tumsas piekritējiem, kā tumsas varas pārstāvjus dēvēja uz Zemes. Tie bija ārkārtīgi bīstami un nikni sargātāju pretinieki, kurus spēja atklāt tikai zinātāji. Tumsas piekritēji Dr. Kvintusa Tumšicka, ķīmijas un bioloģijas skolotāja, vadībā un ar Rebekas Taksas, fizikas un matemātikas skolotājas, nenovērtējamo atbalstu nemitīgi centās palīdzēt ļaunuma spēkiem izcīnīt uzvaru.

Alariks ar lāča izsalkumu metās virsū ēdienam un iebāza mutē vienlaikus trīs lielus desas gabalus, par to izpelnīdamies profesora aizrādījumu. — Nevajag rīt kā vilkam, — viņš sacīja, viegli smai-dīdāms. — Mums ir gana daudz ēdiena. Daudz vairāk, nekā tu vari notiesāt.

Arī saimniecības pārzinis plati nosmīnēja. — Tieši tā, manu zēn, — viņš sacīja. — Nesteidzies tik traki, citādi tev spiedīs kuņģi. — Tad viņš pagriezās pret Austrumu Aureliānu. — Ko mēs ar viņu iesāksim?

Profesors sarauca pieri. — Viens ir skaidrs, šeit viņš nekādā ziņā nevar palikt, — viņš atbildēja. — Pārāk lielas briesmas, ka viņu uzies tumsas spēku aizstāvji. Turklāt, kad brīvdienas būs beigušās, viņu agri vai vēlu ievēros skolēni. Un tu vari iedomāties, kas tad notiks, vai ne?

— Varu gan, — plikpauris norūca. — Turklāt mani nebūt nevaldzina doma, ka nāktos pašam personiski viņu uzraudzīt. Mēs taču varētu viņu iemitināt manā būdā. Tur viņam klātos itin labi, jo tur gandrīz neviens neiegriežas. Manu draudziņu dēļ, jūs jau zināt.

Direktors pavīpsnāja. — Ļoti labi zinu. Bet tomēr... — viņš pašūpoja sirmo galvu. — Izmet to no galvas, Atila. Tas vienkārši būtu pārāk bīstami.

— Un ja nu mēs apgalvotu, ka viņš ir internāta jaunais audzēknis?

— Neiespējami. Zēns pilnīgi nepārzina mūsu ieradumus un jau pēc maza laiciņa modinātu aizdomas. — Viņš pievērsa jautājošu skatienu gaišmatim, kas uzmanīgi bija sekojis vīru sarunai.

— Vai varbūt tu domā, ka varētu mūsu vidū izturēties kā vietējais?

— Atvainojiet, kungs, — Alariks bēdīgs nomurmināja.

Profesors Aureliāns viņam laipni uzsmaidīja. — Nevajag

kaunēties, — viņš sacīja liegā balsī. — Ir taču tikai dabiski, ka tu šeit neorientējies. Mums droši vien neietu citādi, ja mēs apciemotu tevi tavā dzimtenē.

Zēna sejai pārslīdēja pateicīgs smaids, un viņš iecirta savus nevainojamos zobus maizes donā.

— Kāpēc mēs nevarētu vismaz pamēģināt? — Plikgalvis norūpējies paskatījās vecajā vīrā. — Man it nemaz nepatiktu nodot viņu svešās ro...

Tobrīd uz rakstāmgalda iezvanījās tālrunis. Alariks izbijies sarāvās un lielām acīm vērās aparātā. — Kāpēc tas rīks tik traki trokšņo? Vai tam sāp, vai varbūt tas grib man uzbrukt?

Direktors viņā mierinoši paskatījās. — Nebaidies. To “rīku” sauc par telefonu, un tas neko tev nenodarīs. — Tad viņš piecēlās un uzlika roku uz neaptēstā saimniecības pārziņa pleca. — Vai tagad saprati, ko es domāju, Atila? — viņš čukstēja. — Taču neraizējies: es jau zinu, kur nomitināt Alariku. Tur viņš būs labās rokās. Neviens cilvēks viņu tur neatklās, līdz viņš varēs atgriezties Avanterrā!

— Dieniņ mīļo, Laura! — Sajella Leandere-Rihline neticīgi palūkojās pameitā, izklaidīgi apmaisīdama savu zāļu tēju. — Tu noteikti atkal būsi maldījusies! Kā auto pats no sevis varēja sākt braukt?