laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Laura grasījās atbildēt, kad viņas dzirdi sasniedza satrauktas balsis. Vienlaikus atskanēja ātrās palīdzības sirēna, kuras nervozā gaudošana nāca arvien tuvāk. Viņa pārsteigta pavērās visapkārt: ap viņiem bija sapulcējies ziņkārīgo bars. Ļaudis satraukti praš-ņāja: — Kas noticis? — Ātro palīdzību! Izsauciet ātros! — Kur palika automašīna? Vai kāds redzēja melnu kravas auto?

Laurai sagriezās galva. Ko tas varēja nozīmēt? Septiņu mēnešu Zīmogs? Kas tas tāds? Un vispirms jau: kur tas atradās? Viņa pārliecās pār ievainoto un jau grasījās pajautāt, kad ielas malā, bremzēm kaucot, apstājās ātrā palīdzība. Durvis atsprāga vaļā, izlēca divi sanitāri un izbrīvēja ceļu cauri pūlim. — Ceļu! Dodiet ceļu un ļaujiet mums ķerties pie darba!

Arī Laura tika atspiesta malā. Kāds vīrietis oranžā dienesta tērpā nometās ceļos blakus ievainotajam, apskatīja viņu un lietpratīgi iztaustīja. Tad sanitārs atkal piecēlās. — Apakšdelma lūzums, iespējami iekšēji savainojumi. Arī sasitumi un nobrāzumi. Vedīsim viņu uz Sarkanā Krusta slimnīcu! — viņš sacīja kolēģim.

Liegdami Laurai iespēju aprunāties ar aklo vīru, viņi to iekārtoja uz nestuvēm un ielika ātrās palīdzības mašīnā. Bākugunis zibsnīdamas iezīmēja zilus starus Hintertūras vakara debesīs, kamēr ātrā palīdzība aizbrauca.

Pūlis drīz izklīda. Tikai Laura domīgi noraudzījās pakaļ ātrajai palīdzībai, kad strupa balss viņu izrāva no pārdomām: — Tātad tu redzēji, kas notika?

Laura pārsteigta ieraudzīja divus ceļu policistus. Meitene nebija dzirdējusi viņus pienākam, nedz arī pamanījusi piebraucam policijas auto, kas bija apstājies tepat blakus.

Viens no viņiem nebija necik liela auguma, toties ārkārtīgi tukls. Viņa formas tērpa jaka bija apspīlēta ap milzīgu vēderu, kas, iespējams, pārplīstu, ja to neturētu kopā iespaidīga ādas josta. Vīrieša seja bija uzblīdusi, un gaļīgie vaigi nokarājās kā mopsim.

— Vai tu nesaprati? — vīrietis baltajā dienesta cepurē pienāca Laurai draudīgi tuvu klāt. — Tu esot bijusi negadījuma lieciniece, tā man teica.

— Ēēē, — Laura atbildēja. — Nūjā... Jā, protams. Es redzēju, kā tas notika.

Resnais, saraucis uzacis, paskatījās uz kolēģi, kas bija gandrīz divas galvastiesas par viņu garāks. Viņš bija tievs kā diegs un Laurai atgādināja sparģeļa kātu. — Nu, un tālāk? — mopšaģīmis norūca. — Stāsti taču!

Un Laura stāstīja. Viņa visu pateica tieši tā, kā bija noticis. Taču policisti neticēja ne vārdam.

— Tur stāvēja automašīna, un tās motors sāka darboties pats no sevis?

— Tieši tā.

— Tad tā sāka braukt, taisni tev virsū?

— Pareizi. Un vecais vīrs tai nekādi netraucēja. Viņš vienalga nevarēja redzēt auto.

— Un pie stūres nebija šofera? Neviena cilvēka? It neviena?

— Es taču jau teicu! — Laura nepacietīgi pavērsa acis pret debesīm. — Šofera vietā neviena nebija. It neviena.

— Tiešām? — Resnais apmainījās ar kolēģi izteiksmīgiem skatieniem. Sparģelis daudznozīmīgi nosmīkņāja. Tas nozīmēja: “Tā zoss murgo.”

Mopšaģīmis pienāca Laurai pavisam tuvu klāt. Viņa mazās ačeles ziņkārīgi iemirdzējās. — Un kurā filmā tu to redzēji?

Laura apjukusi atbildēja urbīgajam skatienam. — Kurā filmā? — Viņa nesaprata, ko šis apaļpuncis domā. — Kāpēc filmā?

— Vienkārši — tāpēc ka tas, ko tu mums gribi iestāstīt, notiek tikai kino! Neviena automašīna pasaulē neiedarbojas pati no sevis un nepavisam jau nesāk pati no sevis braukt! Kaut kas tāds ir gluži izslēgts. Vai man nav taisnība, Zorž?

Sparģelis formas tērpā pamāja ar galvu kā marionete.

— Un kā vēl taisnība! — Ar gandarījumu sejā resnītis atkal pievērsās meitenei. — Tā kā man negribas pieņemt, ka tu mūs gribi iznest cauri, tad noteikti būsi kļūdījusies.

— Nekādā ziņā! — Laura protestēja.

— Skaidrs! — Resnais ierēdnis viņai aizbildnieciski paplikšķināja pa roku. — Es tev izstāstīšu, kā tas notika: rokas bremze varbūt nebija pacelta kā nākas, kaut kāda iemesla dēļ tā nolaidās, un auto sagadīšanās pēc sāka ripot tev virsū, kad tu gribēji šķērsot ielu — tieši tā arī būs noticis!

— Muļķības! — Lauras balss skanēja saērcināti. — Tā speciāli brauca man virsū — kopš kuriem laikiem tad mašīnas sāk ripot pašas no sevis pret kalnu?

Abi policisti pārsteigti nopētīja ielu — nudien: no vietas, kur auto bija novietots, līdz negadījuma vietai bija viegls pacēlums. Šai ziņā meitenei bija taisnība. Nebija iespējams, ka auto pats no sevis būtu uzripojis virsū aklajam vīram!

— Turklāt tad, ja jūsu pieņēmums būtu pareizs, tam kaut kad vajadzētu apstāties. Bet vai varat šeit tuvumā atrast kādu melnu kravas auto? Es ne! — Laura piebilda.

— Eēē, — resnais apjucis sacīja, — vai tu... es domāju, vai tu gadījumā... neievēroji numuru?

Numuru?

Sasodīts!

Par to Laura, saprotams, nebija iedomājusies. Viss bija noticis pārāk ātri. — Sorry¹! — Viņa nožēlā paraustīja plecus. — Par to es diemžēl nepadomāju.

Policisti noskaidroja, kā viņu sauc, un gadījumam, ja vēl rastos jautājumi, palūdza arī viņas adresi brīvdienu laikā. Tad Laura drīkstēja iet.