laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kamēr plikpauris plati smīnēja, Austruma Aureliāna lūpās atplauka labsirdīgs smaids.

— Vispirms jau tavs apģērbs pastāstīja, ka tu neesi šejienietis. Un turklāt — vai tu pats nevari iedomāties, Alarik?

— Pats iedomāties? — zēns savilka pieri grumbās. — Nu, īstenībā ir tikai viens izskaidrojums, kungs — jūs piederat pie sargātājiem, vai ne?

Profesors apstiprinoši pasmaidīja. — Tieši tā, Alarik. Es esmu pēcnācējs vienam no tiem gaismas karotājiem, kuri pirms neatminamiem laikiem no jūsu pasaules atnāca uz Zemi, lai šeit cīnītos labā pusē un nepieļautu Mūžīgās neesamības kundzību.

Zēns atviegloti pasmaidīja. — Tad man ir paveicies, ka esmu nokļuvis pie jums, — viņš sacīja, un, aši pašķielējis uz Atilu, piebilda, — vai tas meloņgalva arī ir jūsējais?

— Meloņgalva! — plikpauris ieaurojās, un pēkšņi viņa sejā parādījās tāda grimase, kas būtu pārbiedējusi pat tumsas trolli. Profesors turpretim atbildēja ar uzjautrinātu smaidu:

— Protams. Atila Morduks ir viens no mūsu uzticamākajiem palīgiem un jau simt divdesmit piecus gadus kalpo Rāvenšteinas pilī.

— Es jau simt divdesmit sešus gadus šeit esmu saimniecības pārzinis! — Atila izlaboja un pievērsās zēnam. — Austrums ir tā pārstrādājies, ka šo to palaiž garām. Viņš, redz, ir ne tikai sargātāju vadonis, bet arī internāta direktors — ja vien tu zini, kas tas ir, manu zēn.

— Internāts? — gaišmatis apmulsis atbildēja. — Direktors? — Varēja redzēt, ka šos vārdus viņš dzirdēja pirmo reizi.

— Direktors ir kaut kas līdzīgs vadonim vai vadītājam, — Austrums aši paskaidroja. — Un to, kas ir internāts, es tev paskaidrošu vēlāk.

— Liels paldies, kungs. — Zēns pasmaidīja un ciešāk palūkojās profesorā. —Jūs mazliet līdzināties Gaismas glabātājam.

Austrums pamāja. — Pareizi. Un mūsu abu likteņi ir nenovēršami saistīti. Tieši tāpat kā abām pasaulēm, kurās mēs mītam, — Zemei un Avanterrai. — Tad viņš pievērsās saimniecības pārzinim. — Pagādā no virtuves kaut ko ēdamu, un tu, Alarik, — direktors mierinoši uzlika zēnam roku uz pleca, — tu man pa to laiku pastāstīsi, kas tevi atnesis pie mums uz Cilvēkzvaigzni.

Laura kā sastingusi raudzījās uz auto, kuram nebija šofera.

Nē!

Nevar būt! Nekas tāds taču nebija iespējams!

Mašīna paātrināja gaitu un brauca viņai tieši virsū! Pēdējā mirklī Laura uzlēca atpakaļ uz ietves — un ievēroja sirmgalvi, kas netālu no viņas arī mēģināja šķērsot ielu. Viņš jau atradās uz braucamās daļas. Laura vienā mirklī pamanīja, ka viņš ir akls. Viņš taustījās uz priekšu ar baltu spieķi un ap roku viņam bija dzeltens apsējs ar trim melniem punktiem.

Vecajam virām draudēja briesmas!

Viņš nevarēja redzēt automašīnu, kas stūrēja viņam tieši virsū!

— Uzmanieties! — Laura iekliedzās.

Taču vecītis nereaģēja. Varbūt viņš nebija sadzirdējis meitenes brīdinājuma saucienu, jo mašīnas motors pēkšņi ierūcās vēl skaļāk, un auto brāzās aklajam tieši virsū. Vēl daži metri, un viņš būs zem riteņiem.

Daudz nedomādama, Laura metās skriet — un paveica neiespējamo: pāris sekundes, pirms auto priekšējais atdurstienis ķēra veco vīru, viņa lēca un uzrāva vecīti uz ietves, izglābjot viņu no drošas nāves.

Viņi iegāzās sērsnainā sniega kaudzē, kas slējās ielas malā. Laura izdzirda klusu krakšķi. Viņa steigšus piecēlās un aizelsusies nopētīja vīru.

Viņš gulēja uz muguras. Seja zem sirmajiem matiem bija saviebta sāpēs. No brūces pierē lāsoja asinis. Laura satvēra viņu aiz pleciem un palīdzēja piecelties sēdus. To darīdama, viņa ievēroja, ka vecā vīra pakausī gandrīz apaļš laukums bija izskūts kails.

Sirmgalvis ievaidējās un ar kreiso roku satvēra labās apakšdelmu.

— Kas noticis? — Laura norūpējusies vaicāja. — Vai sasitāties?

Vecītis, sāpju mocīts, pamāja. — Mana roka! Man liekas, tā ir lauzta.

Laura līdzjūtīgi nopūtās. — Ak, nē!

Vīrs pasmaidīja, un viņa tukšās acis vērās meitenei tieši sejā.

— Neraizējies, — viņš nopūtās. — Nav tik traki, Laura.

Laura?

Vai viņš patiešām sacīja “Laura”? Vecais vīrs taču viņu nepazina! Viņi vēl nekad nebija tikušies. Turklāt viņš bija neredzīgs. Kā gan viņš zināja viņas vārdu?

Laura neko daudz nepaguva izprātot, jo vecītis ar mājienu aicināja viņu tuvāk. Acīmredzot viņš tai gribēja atklāt kaut ko slepenu. Meitene pieliecās tuvāk.

— Klausies, Laura. — Čukstus izteiktie vārdi tikai ar pūlēm nāca pār aklā vīra lūpām. Acīmredzot viņš bija savainots vairāk, nekā gribēja atzīt. — Meklē Septiņu mēnešu zīmogu! Pasaulē nav nekā tāda, no kā tumsas spēki bītos vairāk par spēku, kas piemīt šim zīmogam. Tas palīdzēs veikt tavu uzdevumu un izglābt tēvu.

Laura neticīgi paskatījās aklajā. Kā viņš zināja par viņas uzdevumu? Un kā bija uzzinājis, ka viņai jāizrauj tēvs no tumsas piekritēju nagiem?

— Drīz vien tu sapratīsi, Laura! — Vecīša sejai pārslīdēja vārs smaids, tad viņš atkal kļuva nopietns. — Meklē Septiņu mēnešu zīmogu. Tev tas jāatrod, ja negribi atkāpties Borborona priekšā!