laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Zēnam pretī cirtās ledains vējš. Viņš pacēla galvu un ievilka nāsīs gaisu kā savvaļas dzīvnieks. Viņš tūdaļ zināja, ka drīz sāks snigt. Viņš spēja saost sniegu. Bieza, balta sega pārklās visu zemi un piespiedīs viņu palikt savā patvērumā. Citādi pēdu nospiedumi sniegā viņu nodos un pievērsīs svešinieku uzmanību. Tādēļ bija jārīkojas ātri. Viņam vajadzēja izmantot gadījumu un sagādāt pietiekamus pārtikas krājumus. Drīz jau būs par vēlu.

Vēlreiz zēns pavērās uz visām pusēm. Tad viņš saliecies aizslīdēja uz pils pusi. Prasmīgi izmantodams par aizsegu vareno koku stumbrus, viņš metru pa metram tuvojās efejām apaugušajam cietoksnim.

Neviena nemanīts, viņš iekļuva ēkā. Asā oža uzreiz parādīja pieliekamo kambari. Tur iekļūt bija bērnu spēle — tas pat nebija aizslēgts.

Zēns aiz sevis aizvēra durvis un pārlaida skatienu lielajai telpai, kur valdīja vakara mijkrēslis. Dīvainā kārtā nekur nebija atrodama svece vai lāpa. Lai jau — viņš tiks galā arī tāpat. Beigu beigās viņš bija mācījies paļauties ne tikai uz acīm, bet arī uz citām maņām un orientēties pat visdziļākajā naktī.

Degunā iecirtās desu un šķiņķa smarža, un no kūpinātas gaļas un zosu tauku aromāta viņam saskrēja siekalas mutē. Tad zēns saoda ābolus. To saldā smarža viņam izvilināja īsu prieka saucienu. Viņš žigli piesteidzās pie paplātes ar augļiem, paķēra vienu no sārtvaidžiem un iekoda. Mmm — cik garšīgi! Viņš kāri notiesāja gardo ābolu un patlaban sniedzās pēc nākamā — kad viņu apžilbināja spoža gaisma. Zēns izbijies apcirtās.

Acis piemiedzis, viņš ieraudzīja mirdzošu lodi, kas karājās pie istabas griestiem. Un vīrieti, kas stāvēja durvju ailā un aizšķērsoja viņam atpakaļceļu. Tas bija druknas miesas būves; rokas, resnas kā ratu dīseles, sniedzās līdz pat ceļiem. Plikais pauris spīdēja kā nogatavojusies melone. Skatiens bija drūms.

Vakara seansā nebija pārāk daudz skatītāju. Mazā saujiņa lielajā zālē gluži vai pazuda. Laura to gandrīz neievēroja. Filma viņu tā pārņēma savā varā, ka meitene gandrīz nemanīja, kas notiek apkārt. Viņa ienira fantastiskajā Viduszemes valstībā, loloja cerības un drebēja bailēs kopā ar Frodo un viņa pavadoņiem.

Kad lēnām iedegās gaisma, viņai bija sajūta, it kā viņa būtu atmodusies no dziļa sapņa. Viss viņā pretojās domai, ka jāatgriežas realitātē. Viņa palika sēžam līdz pat beigām un noskatījās bezgalīgi garos titrus līdz pašam pēdējam vārdam.

Vēl mājupceļā Laura jutās kā apreibusi. Iekšēji gandarīta, viņa peldēja caur gājēju pūli, kas kā trenkti steidzās pa Hintertūras ielām, un apcerēja ainas, kas bija iespiedušās prātā. Meitenei ausis kā tāla atbalss skanēja saviļņojošā filmas mūzika.

Te negaidīts skats Laurai sagādāja dziļu šoku: viņai šķita, ka gājēju straumē uz pretējās ietves pavīd viņas ķīmijas skolotājs. Meitene apstājās, kā saņēmusi sitienu, un, sirdij dauzoties, pavērās uz otru ielas pusi — taču melnmatainais vīrietis jau bija pazudis. Tomēr Laura bija droša: izstīdzējušais vīrs, kas viņai bija uzmetis drūmu skatienu, varēja būt tikai Dr. Kvintuss Tumšickis. Kurš it kā bija atvaļinājumā Kārību jūrā — un patiesībā mētājās apkārt pa Hintertūru. Un tas varēja nozīmēt vienīgi to, ka viņam bija padomā kas ļauns. Un tālab Laura nolēma viņu atrast.

Viņa iespraucās starp divām stāvošām automašīnām, lai šķērsotu ielu. Melns kravas auto, kas bija novietots pie ietves vairāk nekā divdesmit metru attālumā, aizšķērsoja skatu.

Laura nezināja, kāpēc, bet melnais auto tūdaļ piesaistīja viņas uzmanību. Tā jumtu sedza plāna sniega kārtiņa. Tātad jau bija pagājis krietns laiks kopš tā novietošanas ielas malā. Braucējs nekur nebija redzams. Tādēļ Laura negribēja ticēt savām ausīm, kad izdzirda motora iedarbināšanas troksni. Dzinējs pēkšņi sāka darboties, iedegās starmeši. Tad sāka mirkšķināt pagrieziena rādītājs, un, kā rēga rokas vadīta, pagriezās stūre. Automobilis lēnām sāka kustēties, izbrauca uz ielas — un stūrēja tieši virsū Laurai!

Profesors Aureliāns sēdēja pie rakstāmgalda un pārsteigts uzlūkoja plikgalvi, kurš kāda zēna pavadībā ieradās viņa birojā.

— Nu, nu — kas tad tas, Atila?

Spēcīgā vīra pilnmēnesim līdzīgajai sejai, kurā nebija manāms ne bārdas matiņš, pārslīdēja smaids. — Notvēru viņu pieliekamajā, direktora kungs. Puikam ne pa jokam rūc vēders, man liekas.

— Tā, tā! — Kalsnais vīrietis ar sirmajiem, lauvas krēpēm līdzīgajiem matiem piecēlās no krēsla pie rakstāmgalda. Vecie koka dēļi nočīkstēja, kad viņš pienāca klāt slaidajam zēnam ar gaišajiem matiem un domīgi uzlūkoja to. Tas, neteikdams ne vārda, raudzījās pretī profesoram. Trokšņi, kas nāca no viņa vēdera, atgādināja vilka rūkšanu. Austrums Aureliāns lēnām apgāja zēnam apkārt un ziņkārīgi viņu nopētīja. — Kā tevi sauc, manu zēn?

Gaišmatis pacēla galvu un ieskatījās vecā vīra grumbu izvagotajā sejā. — Alariks, — viņš klusi atbildēja.

— Alariks, — profesors domīgi atkārtoja. — Tad tu droši vien esi no Avanterras un netiec atpakaļ uz savu dzimteni — līdz burvju vārti no jauna atvērsies Lieldienu svētkos?

— Jā, kungs. Bet kā gan jūs zināt...