laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Nē, paldies, — Lūkass sacīja, — man vēl nav apnicis dzīvot.

— Turklāt mums nemaz nav laika, — Kēvins aši piebilda.

— Mums jāiet mājās paēst!

— Lūdzu — kā vēlaties! — Zeps Rīdmillers plati pasmaidīja un iegāja atpakaļ apkalpes stacijā.

Tikai tad, kad Laura ar Lūkasu un Kēvinu atstāja terasi un devās mājup, viņa ievēroja sniegavīru, kas stāvēja blakus būdiņai. Tas bija pamatīgs — vairāk nekā divarpus metrus augsts. Turklāt sniegavīrs izskatījās visai saīdzis. Gandrīz vai ļauns. Lai kas arī to bija cēlis, todien viņš noteikti ir bijis visai īgni noskaņots. Citādi sniegavīrs neizskatītos tā, ka ar savu izskatu drīzāk atbaidīja putnus un biedēja bērnus, nevis priecēja cilvēkus.

Laura apstājās un nopētīja to. Dīvaini gan, viņa nodomāja. Atbaidošās grimases dēļ vien man vajadzēja ievērot šo ērmu. Viņa paraustīja plecus, tad pasteidzās, lai panāktu zēnus. To, ka iespaidīgais sniegavīrs pagrieza galvu un nolūkojās viņai pakaļ, viņa vairs neredzēja.

Sniega koloss blenza meitenē ar ogļu acīm, kas biedējoši dzirkstīja. Un piepeši izskatījās, ka viņš izkustas no vietas.

Zēns savā slēptuvē atglauda no pieres gaišos matus un bikli paraudzījās vīrā ar kartupelim līdzīgo degunu un smailajām ausīm, kas neapturami tuvojās pa parka celiņu. Pār plecu viņam karājās rupja linauduma maišelis. Taču vīrietis neveltīja nekādu uzmanību pussabrukušajai dārza mājiņai. Skatienu pievērsis zemei, viņš bezrūpīgi aizslāja garām. Zēnam degunā iecirtās riebīga smaka.

Phē, tā noteikti nāca no maisa! Varbūt tur ielikts kāds sprāgonis, viņš sev jautāja, izdzirdis švīkstoņu gaisā.

Gaišmatis paskatījās debesīs — un ieraudzīja tuvojamies lielu vārnu baru. Putni sāka riņķot, veidojot milzīgu melnu virpuli iepretim svina pelēkajām debesīm, un tad sekoja vīram ar maisu, kurš attālinājās meža virzienā. Pēc īsa brīža viņš ar visām vārnām bija pazudis.

Plašajā parkā nu vairs nebija neviena cilvēka, nebija atrodama vispār neviena dzīva būtne. Tātad viņš varēja riskēt.

Viņam vienkārši vajadzēja riskēt! Ja drīz nedabūs neko ēdamu, viņš nomirs badā.

Zēns vairs nezināja, cik ilgi bija uzturējies šajā nepazīstamajā zemē. Cik dienas varēja būt pagājušas kopš ziemas saulgriežiem.⁷ Tā vien šķita, ka viņš bija ieradies mazajā saliņā ezera vidū pirms veselas mūžības. Kamēr viņš vēl bija brīnījies, cik vienkārši nokļuvis uz Cilvēkzvaigznes, garām bija aizauļojusi meitene baltā zirgā. Viņš paguva paslēpties aiz krūma. Kad zirgs un jātniece atkal bija pazuduši, viņš sev par šausmām atklāja, ka atceļš ir slēgts. Viņš vairs netika atpakaļ mājās.

Vismaz pagaidām ne.

Pēc tam viņš bija zaudējis apjēgu. Kā orientēties šajā svešajā vietā? Kā izdzīvot, atrautam no draugiem un ceļabiedriem? Bet tad viņš atcerējās savus mācību gadus. Viņam bija labākie skolotāji, kādus vien varēja vēlēties, un viņš bija iemācījies visu, kas nepieciešams, lai izkļūtu pat no šķietami bezcerīgas situācijas. Vissvarīgākais bija saglabāt vēsu prātu. Un galvenais bija allaž uzticēties gaismas spēkam, jo tad viss izvērtīsies uz labo pusi.

Pirmkārt, vajadzēja sameklēt drošu patvērumu, kas gan aizsargātu no nokrišņiem, gan paslēptu no svešām acīm. Vietējie uzreiz ievērotu, ka viņš ieradies no kādas tālas pasaules. Un nebūt nebija skaidrs, ko ar viņu tad iesāktu. Izrādītu viesmīlību vai ieslodzītu cietumā, varbūt pat nonāvētu? Gaišmatis to nezināja un tāpēc izlēma, ka drošāk ir slēpties.

Lai gan uz saliņas nevarēja atrast ne laivu, ne plostu, šķērsot ūdens klajumu nemaz nenācās grūti. Viņš bija iemācījies tik dziļi ieiet sevī, ka vairs nejuta ārējos iespaidus. Tādēļ ledainais ūdens viņam it neko nespēja nodarīt, kamēr peldēja pāri ezeram, lai nokļūtu otrā krastā.

Gaismas spēku vadīts, viņš jau pēc maza brītiņa bija uzgājis drupas liela parka nomalē; parks pletās no ezera līdz pat krāšņai pilij, kas pacēlās uz pakalna. Durvis nebija aizbultētas, tā ka viņš bez kādām pūlēm varēja iekļūt namiņā. Tur viņš grabažu vidū bija ierīkojis guļvietu un paslēpies. Naktī viņš parkā un tuvīnajā mežā savāca malku un iekūra uguni, lai sasildītos un izžāvētu apģērbu. Ezerā bija rodami bagātīgi ūdens krājumi, vienīgi ēdamā viņam trūka. Apkārtnē nebija gandrīz nekādu savvaļas dzīvnieku, un, tā kā viņš nebija paņēmis līdzi ieročus, doties medībās būtu bezcerīgi arī tāpat. Viņa izliktajās lamatās bija iekritusi tikai veca un vārga pīle. Tās gaļa bija sīksta kā veca āda, tomēr labāka nekā nekas, un kādu laiku viņš no tās bija paēdis. Bet nu jau atkal vairākas dienas mutē nebija tikusi ne kripatiņa. Vēders rūca kā saniknots vilks, un, no rīta pamostoties, viņam sametās tumšs acu priekšā — tik ļoti mocīja bads. Viņam steigšus vajadzēja kaut ko uzsākt, ja negribēja nomirt svešumā, un tā nu viņš nolēma ielavīties pilī, jo tur noteikti atradīsies kaut kas ēdams.

Zēns vēlreiz uzmanīgi paskatījās pa logu. Tad viņš atvēra durvis. Sarūsējušās eņģes nočīkstēja. Par laimi, pārējie namiņi parkā bija pārāk tālu, lai to iemītnieki pamanītu šo skaņu.