laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Bruņinieks pagriezās un uzmeta Alienorai īdzīgu skatienu.

— Kas tad vēl?

— Eēē... Vai es drīkstu piedalīties meklējumos, kungs?

— Tā tik vēl trūka! — Paravains nervozi nošņaukājās. — It kā es jau tā nesaņemtu gana daudz pārmetumu, ka man pazudis ieroču nesējs!

Bruņinieks, ieraudzījis, ka meitene ar pūlēm valda asaras, pieklusināja balsi un pasmaidīja. — Es zinu, ka tu raizējies par savu brāli. — Viņš mierinādams uzlika roku uz Alienoras pleca. — Taču, nākdama līdzi, tu mums nenieka nepalīdzētu — un savam brālim ne tik ne! —To teicis, Paravains pagriezās, piegāja pie kāda ieroču nesēja un mierīgā balsī aizrādīja, kā jātur zobens.

Iegrimusi domās, Alienora aizgāja. Patiesībā jau bruņinieka sacītais skanēja gluži pārliecinoši. Taču, ja Alariks patiešām neatradās uz Cilvēkzvaigznes, kur tad viņš varēja būt palicis? Neviens taču nevarēja pazust bez pēdām!

Te viņa pēkšņi apstājās un nobāla. Varbūt viņš bija nokļuvis tumšo spēku nagos? Ja reiz Borboronam ar saviem karotājiem bija izdevies iekļūt rūpīgi apsargātajā Grāla pilī, tad jau viņam bija tīrā bērnu spēlīte tikt galā ar tādu jaunu ieroču nesēju kā Alariks! Varbūt viņi zēnu jau sen bija aizvilkuši uz Tumsas cietoksni, kur viņam nāksies savas dienas pavadīt verdzībā, vai pat...

Taču šī doma bija tik šaušalīga, ka Alienora to ātri atvairīja.

3. nodala MELNAIS KRAVAS AUTO

Nākamajā dienā Laura un zēni aplūkoja skele-tona rrasi. Hintertūra bija viena no nedaudzajām ziemas sporta vietām, kur atradās dabiska bobsleja trase. īstas bobsleja sacīkstes ledus kanālā, kas līkumoja lejup pa stāvu nogāzi, notika visai reti. Šim nolūkam trase bija pārāk šaura, un tādēļ tur mīļuprāt iztika ar skeletonu.

Laurai nebija ne mazākās jausmas, kas tas īsti ir. Kaut arī nelabprāt, viņa tomēr pajautāja brālim.

Kā jau viņa bija baidījusies, Lūkasa sejā uzreiz parādījās vīzde-gunīgs smaidiņš. — Tā jau domāju, ka tu nezināsi, trūcīgais koeficienti

Laura nobolīja acis un jau gribēja kaut ko atcirst, kad iejaucās Kēvins: — Es arī nezinu, Lūkas! Un tev nudien nav iemesla par to ņirgt. Saderam, ka tikai ļoti nedaudzi cilvēki zina, kas ir skeletons, vai ne?

Lūkass pārstāja smīnēt, un viņa vaigi pat mazliet nosarka.

— Būs jau labi, — viņš norūca un izgāza pār draugiem savas enciklopēdiskās zināšanas. — Skeletons ir plakanas, gandrīz vai pilnībā no metāla izgatavotas sporta kamanas, kas sākotnēji tika projektētas kā Ziemeļamerikas indiāņu izmantoto transporta ragavu atdarinājums. Pretēji kamaniņu braukšanai, kad guļ uz muguras, skele-tonā nobrauciens lejup pa trasi notiek, guļot uz vēdera un ar galvu pa priekšu.

Ledus renes augšgalā atradās koka būdiņa. No tās terases pavērās plašs skats uz visu trasi. Tie skeletona braucēji gan ir pārdroši tipi, Laurai iešāvās prātā, kad viņa bija pavērojusi dažus nobrau-cienus. Trakā ātruma dēļ ik pa reizei kādas kamanas apgāzās. Daži kritieni izskatījās diezgan briesmīgi, tā ka viņa sajuta sāpes, jau skatoties vien. Lai gan braucēji uztrausās kājās, tomēr daži, projām iedami, smagi piekliboja. Lai dotos tādā nobraucienā, droši vien bija vajadzīga krietna deva drosmes.

— Njā — skeletons nav domāts mīkstuļiem! — aiz muguras vina izdzirda balsi.

*

Laura pārsteigta apgriezās un ieraudzīja no būdiņas iznākam vīrieti. Viņam galvā bija adīta cepure un rokas iebāztas tumšzila kombinezona kabatās — acīmredzot kāds apkalpojošā personāla darbinieks, kuram patlaban nekas nebija darāms.

Zeps Rīdmillers — vārds bija uzrakstīts uz dienesta apģērba uzšuves — pievienojās draugiem un norādīja uz apledojušo kanālu.

— Šai trasei ir pāris āķīgu līkumu, un tāpēc vajag ellīgi uzmanīties, ja grib lejā nonākt sveiks un vesels.

Kā apliecinot viņa teikto, trases vidusdaļā kādas kamanas triecās pret augšējo norobežojumu, apgāzās un apmeta kūleni. Braucējs bija dzelžaini ieķēries savā braucamrīkā un kopā ar to nekontrolējami slīdēja lejup, līdz beidzot apstājās pēc vairāk nekā piecdesmit metriem. Par laimi, izskatījās, ka viņam nekas nav noticis.

Laura pievērsās Rīdmilleram. — Kā īsti tādu skeletonu vada?

— Tikai un vienīgi pārvietojot svaru, — vīrs ar adīto cepuri paskaidroja. — Un, protams, paiet ilgāks laiciņš, kamēr to iemācās. Tāpēc, galvenokārt jau iesācējiem, nenovēršami gadās kritieni, kaut arī vairumā gadījumu braucēji izsprūk sveikā. Bet šad tad, — Rīdmillers saviebās, — tomēr gadās smagas traumas. — Un tam trakajam, kurš pagājušogad noteikti gribēja ar slēpēm izbraukt pa ledus kanālu, ari, protams, izgāja plāni. Beigās rodas nenormāls ātrums, un, ja ārkārtīgi neuzmanās, tad centrbēdzes spēks izmet braucēju no trases kā ar katapultu.

Zeps izrādījās absolūts skeletona lietpratējs un varēja izsmeļoši atbildēt uz visu trīs draugu jautājumiem. Viņš izskaidroja Hinter-tūras trases īpatnības, pastāstīja par kamanu uzbūvi un informēja par braukšanas tehniku, tā ka draugiem jau pēc īsa brītiņa likās, ka viņi lieliski orientējas visos šā sporta noslēpumos. Taču, kad Rīdmillers uzaicināja viņus uz nobraucienu — būdā varēja iznomāt kamanas un ķiveres —, viņi atteicās.