laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Ko tu tur dari? — Konrāda Cirtēja balss izrāva Lauru no apceres. Ola kā akmens nokrita zemē un ar pamatīgu “pļekt” sašķīda uz flīzēm. Uz nospodrinātās virtuves grīdas kopā ar čaumalām izplūda olas dzeltenums un baltums.

— Pie Belcebula! — Konrāda Cirtēja seja dusmās piesarka un acīs zibēja niknums. — It kā es nupat nebūtu iztīrījis grīdu!

— Ma... ma... man ļoti žēl, — Laura stostījās. Sulainis dusmās bija kļuvis gandrīz nepazīstams. — Es... nu... Es to visu sakopšu!

— Negvelz muļķības! — Konrāds ierēcās. — Ar tādiem darbiem noņemos tikai es. Ko tu domā, kādu sprediķi man nolasīs kungs, kad tas nāks viņam ausīs? — To teicis, ugunsgalva no skapīša apakšējā plaukta paķēra lupatu un sāka uzslaucīt saplīsušo olu.

Laura jau gribēja klusi aizlavīties, kad viņai ienāca prātā, kāda iemesla dēļ bija atnākusi uz virtuvi. Viņa brītiņu pavilcinājās, jo dusmās iekaisušo Cirtēju nekādā ziņā nebija ieteicams sakaitināt vēl vairāk. Tad tomēr paņēma no ledusskapja sulas pudeli.

Kad Laura paspraucās garām sulainim, viņš pēkšņi pacēla galvu un cieši ieskatījās viņai acīs, skatienā uzplaiksnot elles ugunīm. — Par to tu man vēl samaksāsi, nolāpītā ragana! — viņš nošņāca, balsij vienubrīd ieskanoties gluži dīvaini.

Tā gandrīz nebija cilvēka balss. Drīzāk tā varēja piederēt satrakotam pūķim vai citam nezvēram, kas tikai ar pūlēm spēja pievaldīt savu asinskāri.

Lauru pārņēma nomāktība, un piepeši viņai sametās auksti.

Bruņinieks Paravains pārmetoši paskatījās Alienorā. — Nevar būt. — Miesassardzes vadoņa balss skanēja saērcināti. — To es būtu pamanījis, tici man! — Tad viņš strauji novērsās un pārlaida skatienu ducim jaunu vīriešu, kas viņa vadībā Blāzmoraldas dienvidu sienas paēnā vingrinājās zobenu cīņā. Saule stāvēja augstu virs Grāla pils, un ieroču nesējiem no piepūles piesarkušajās sejās izspiedās sviedri, kamēr karstumā virmojošo pēcpusdienas gaisu pildīja ieroču šķinda.

Meitene ar gaišajām bizēm brīdi klusēja. Viņa nemaz nebija gaidījusi, ka Paravains tā uzreiz piekritīs. Tomēr Alienoru dziļi aizskāra, ka viņš bija meiteni tik skarbi atraidījis. — Un kāpēc tad Alariks paņēma līdzi Bučmūli? — viņa spītīgi vaicāja. — Toreiz, kad brālis gribēja ielavīties Tumsas cietoksnī, viņš svūpiju atstāja manā uzraudzībā! Taču, dodoties uz burvju vārtiem kopā ar jums, zvēriņš bija viņam līdzi.

Paravains apgriezās un šaubīdamies pavērās meitenē. — Es gan to neievēroju.

— Kā gan lai jūs ievērotu? Alariks Bučmūli bija paslēpis zem vamža, lai jūs to neredzētu.

Jaunā drosminieka bruņas iemirdzējās saules staros. Viņš sadrūmis piemiedza acis. — Un ko tu no tā gribi secināt?

— Nu... — Alienora apklusa, jo viņai pašai šī doma likās diezgan traka. Tad viņa tomēr saņēmās un izteica skaļi savas aizdomas, kas bija ienākušas prātā jau tad, kad brālis neierasti sirsnīgi bija atvadījies, dodamies ceļā. — Varbūt Alariks ir izgājis pa burvju vārtiem, lai nokļūtu uz Cilvēkzvaigznes.

Paravaina seja satumsa arvien vairāk. — Neprāts, Alienora! Tu taču skaidri zini, ka tas nevar būt!

— Kāpēc ne, kungs? Beigu beigās jūs taču līdz šim neesat atradis ne niecīgākās viņa pēdas, lai gan jūsu baltie bruņinieki...

— Tāpēc ka tas nav iespējams! — Paravains skarbi viņu pārtrauca. — Tici man vienreiz! Ieroču nesējam ir stingri aizliegts iziet cauri vārtiem...

Meitene noklepojās un jau gribēja iebilst, ka tieši tas varēja būt īpašs kārdinājums, taču, ievērojusi Paravaina nosodošo skatienu, aprāvās. — Šim aizliegumam ir iemesls, Alienora, tu taču to zini! Ja kāds, pietiekami nesagatavojies, dodas uz Cilvēkzvaigzni, viņš nokļūst vislielākajās briesmās. Tur apstākļi ir gluži citādi nekā mūsu pasaulē. Katram, kurš vēlas ceļot uz mūsu māsas zvaigzni, vispirms vajag to krietni iepazīt. Citādi šis pasākums var maksāt dzīvību. īpaši, ja esi spiests tur palikt ilgāku laiku.

Alienoras seja ieguva pelnu pelēku nokrāsu. Viņa grasījās sākt runāt, kad baltais bruņinieks ar strauju žestu lika viņai apklust.

— Zinu, ko tu gribi sacīt. Aizliegums vien Alariku nebūtu atturējis, un to, ka viņš ir gatavs likt uz spēles dzīvību, lai kalpotu gaismas spēkiem, viņš lieliski pierādīja, lūkodams iekļūt Tumsas cietoksnī.

— Tieši tā, kungs, un tālab taču var gadīties, ka Alariks...

— Nē! — Bruņinieks tik enerģiski papurināja galvu, ka viņa pusgarie brūnie mati noplīvoja vien. — Nekādā ziņā! Atceries taču, Alienora: es pats visu ziemas saulgriežu nakti nostāvēju sardzē pie burvju vārtiem un, cerību pārņemts, gaidīju, kad mēs saņemsim atpakaļ Apskaidrības kausu. Nekustējos ne no vietas, līdz vārti atkal aizvērās. Ja Alariks pa tiem būtu izgājis, es būtu to ievērojis!

Meitene norīstījās un lielām acīm pavērās Paravainā. — Bet... kur tad viņš varētu būt palicis, kungs?

— Lai to noskaidrotu, mani bruņinieki jau dienām ilgi pārmeklē Avanterras zemes, un mēs nerimsimies, iekams nebūsim atraduši tavu brāli — to es tev apsolu!

Paravains uzsmaidīja Alienorai un jau grasījās novērsties, kad meitene pasniedzās pēc viņa rokas un paraustīja viņu aiz piedurknes. — Ē... Kungs? — viņa tik tikko dzirdami ieteicās.