laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Prāta spēle bija galīgi neinteresanta. Tā nebija spēles vaina, bet gan Lūkasa, jo viņš spēja atbildēt uz visiem jautājumiem, pat visāķīgākajiem. Kaut gan viņš bija jaunāks, Laurai un Kēvinam nebija ne mazāko izredžu uzvarēt. Pat jautājums miljona vērtībā, kas Laurai šķita neatbildams, viņam nesagādāja nekādas grūtības: “Kāds ir Dienvidkorejas oficiālais nosaukums? A — Celau Hua Celau? B — Taehan Min’guk? C — Čun-mi Ho-tau? Vai D — Taki-Nipon-Či?

Kad Lūkass brīdi vilcinājās un likās domīgs, Laura jau nopriecājās, cerēdama, ka beidzot būs pienācis tas gadījums, kad viņš kaut ko nezina. Bet tad viņa sejā iezīmējās raksturīgais smīniņš, — un māsa saprata, ka viņš tikai tāpēc novilcinājis atbildi, lai iedvestu viņā nepamatotas cerības.

— Pareizā atbilde ir B. — Lūkass triumfējoši pasmaidīja.

— Dienvidkorejas oficiālais nosaukums ir Taehan Min’guk!

Tā nu viņš uzvarēja.

Protams.

Lauras sejā parādījās vilšanās. — Man vairs negribas spēlēt.

— Kā būtu ar kādu citu datorspēli? — Kēvins ierosināja. — Age of Emļrires1

— Labāk jau ne. — Laura garlaikoti pakratīja galvu. — Un televīzijā ari nav nekā jēdzīga. — Viņa paņēma avīzi, atvēra to un izpētīja vietējā kinoteātra piedāvājumu. Johaidī! Seanss jau bija sācies. Bet tad meitene atklāja, ka nākamajā vakarā rādīs “Gredzenu pavēlnieku”. — Super! — viņa iegavilējās un gaidoši palūkojās Lūkasā un Kēvinā. — Nāksit līdzi?

Brālis nicīgi sarauca degunu. — To jau es zinu gandrīz no galvas! Un tu noteikti arī. Tu taču noskatījies vismaz trīspadsmit reizes!

— Muļķības! Viņi taču rādīs otro daļu! Uz to es biju tikai septiņreiz. — Viņa noskaitusies pievērsās Kēvinam. — Varbūt tu vismaz nāksi?

— Atvaino, Laura, bet es arī to filmu esmu redzējis.

— Nu un tad? To taču var skatīties nezin cik reižu!

Taču Kēvins un Lūkass tikai gurdi saskatījās.

— Nu labi, — Laura spītīgi sacīja. — Tad es iešu viena pati. — Viņa sabozusies piecēlās un devās uz durvju pusi. Lai tie ķēmi iet ratā!

Virtuve bija uzkopta tā, ka spīdēja un laistījās. Kad Laura ieslēdza gaismu, tā atspoguļojās uz žilbinoši nospodrinātajām grīdas flīzēm. Skaļi savā nodabā tikšķēja pulkstenis, un pie pretējās sienas dūca ledusskapis. Izslāpusī Laura jau gāja tam klāt, kad piepeši viņai radās iedvesma. Vajag patrenēt manas īpašās spējas, viņa nodomāja. Jo ātrāk tās pārvaldīšu pilnībā, jo labāk.

Meitene apstājās un koncentrējās. Acis piemiegusi, Laura nekustīgi skatījās uz metāliski mirdzošajām ledusskapja durvīm, cenzdamās uz tām virzīt visas domas un gribasspēku. Atverieties, viņa pavēlēja durvīm. Klausiet man un atverieties!

Sākumā nekas nenotika. Taču Laura neļāva sevi samulsināt. Pa šo laiku viņa bija iemācījusies, ka nedrīkst uzreiz padoties, ja kaut kas negāja kā pa diedziņu.

Viņa mēģināja koncentrēties vēl ciešāk. Meitenes galvā bija palicis tikai priekšstats par ledusskapja durvīm, kas veras vaļā, viss pārējais bija atkāpies tālāk. Viņa vairs nedzirdēja tikšķam pulksteni un nemanīja spindzam arī lielo mušu, kas tepat tuvumā riņķoja pa gaisu. Viņas uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi ledusskapja durvīm.

Atverieties.' Verieties vaļā!

Beidzot izdevās: atskanot klusam plakšķim, durvis attaisījās vaļā un lēnām vērās uz viņas pusi.

Nu re.¹ Iet tā lieta!

Laura nopriecājās. Pamazām viņa arvien labāk pārvaldīja tos fantastiskos spēkus, kas viņai kā gaismas karotājai bija obligāti nepieciešami. Drīz vien viņa vairs neatpaliks no pieaugušajiem sargātājiem— Persija Valjanta, mis Mērijas un pat profesora Austruma Aureliāna. Taču Laura apzinājās arī to, ka tāpēc vajag pastāvīgi vingrināties. To viņai bija likuši aiz auss šie trīs skolotāji, kas kopā ar viņu cīnījās pret tumšajiem spēkiem un apmācīja meiteni.

Tātad uz priekšu!

Dzērienu nodalījumā stāvēja pilna pudele. Uz tās etiķetes bija lasāms Poiver Cola. Šī marka Laurai bija gluži nepazīstama. Pusotra litra pudele droši vien bija pārāk smaga, lai to paceltu ar gribasspēku vien. To noteikti spēja tikai tāds meistars kā profesors Aureliāns. Tomēr pamēģināt varēja.

Laura pievērsās pudelei ar melno šķidrumu. Acīs dzirkstīja enerģija, kamēr meitene pūlējās uzspiest savu gribu resnajai limonādes pudelei. Sākumā nekas nesanāca, bet tad pudele sāka raustīties, arvien vairāk un vairāk, līdz beidzot mazliet pacēlās uz augšu un jestri sazvārojās, it kā to kratītu neredzama roka. Taču Laurai nekādi neizdevās to pilnībā izcelt no durvīm.

Viņa tomēr bija apmierināta. Beigu beigās tā bija pirmā reize, kad viņa ar savām telekinētiskajām spējām bija pakustinājusi tik smagu priekšmetu. Meiteni pārņēma nevaldāms prieks, un, kad viņa pamanīja olas, viņā sarosījās pārgalvība.

Laura atkal piemiedza acis un pievērsa skatienu vislielākajai olai. Pēc brītiņa tā sāka vibrēt un tad, kā pavilkta aiz aukliņas, pacēlās gaisā un tuvojās viņai. Ola kā miniatūrs gaisakuģis lēnām un pilnīgā klusumā peldēja šķērsām pāri virtuvei.