laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Prieks, kur tu rodies! — viņš izsmējīgi nočiepstēja zēniski smalkā balstiņā. — Atkal jauns viesis! Mūsu pansijai gan ir laba slava!

Garais sargs atbildēja viņa ironiskajam smīnam. — Katrā ziņā par pieprasījumu nevaram sūdzēties! — viņš atteica. — Paskaties kārtīgi šai puisī. Otrreiz tu viņu vairs neredzēsi.

— Saprotu! — Stulbi ņirdzīgā izteiksme pēkšņi iesala sarga sejā, kas bija apaļa kā mēness. — Tad viņš noteikti dabūs vienu no mūsu apakšstāva numuriem ar īpašām ērtībām?

— Uzminēji gan!

— Vispār jau žēl viņa! — resnais nopīkstēja, un Laurai šķita, ka viņa saklausījusi īstu nožēlu. — Tik glīts puisis! — Tad viņš atkāpās sāņus un lāva paiet garām kolēģiem ar gūstekni.

Laura vēl drudžaini prātoja, kā nemanītai tikt garām resnvēderim, kad ieraudzīja kāpjam augšup biklu meiteni. Viņa stiepa smagu krūku un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi pagāja garām sargam tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Trioktīds mazajai neko neteica.

Laurā acumirklī nobrieda pārdrošs plāns.

Pagāja tikai dažas minūtes, un viņa tuvojās resnītim ar āvu, rokā turēdama līdz malām piepildītu ūdens krūku. Viņa bija izmānījusi krūku mazajai, piedāvādamās to viņas vietā aiznest cietumsargiem uz apakšējo stāvu. Lai gan īstenībā nekas nevarēja noiet greizi un resnajam trejacim nekas nevarēja likties aizdomīgi, Lauras sirdspuksti paātrinājās, un asinis šalca dzīslās tik skaļi, ka viņa jau nobijās, ka trioktīds to sadzirdēs. Taču viņš nepacēla ne acu, kad meitene pagāja viņam garām. Toties daudz lielākas šausmas viņā izraisīja sarga negaidītais uzsauciens dažus mirkļus vēlāk:

— Ei, tu!

Laura sarāvās, apstājās un pavisam lēnām pagriezās. — Jā... kungs?

Nobarojies sargs piecēlās, kā pīle platām pleznām piegāzelējās viņai klāt un uzmeta drūmu skatienu. — Vai tu šeit esi jauniņā? — viņš iečiepstējās un pasmaidīja.

Laura redzēja, ka viņam mutē ir viens vienīgs dzeltens apdru-pis zobs. — Eēē... jā... ēēē... tieši tā, kungs.

— Nevajag mani saukt par kungu. Man neiet necik labāk kā tev, nabaga sivēn! Bet vai tu man nevarētu izdarīt mazu pakalpojumu?

— Un... tas būtu?

— Kad atkal atgriezīsies virtuvē, pamēģini man noorganizēt kausu vīna, labi?

Laura pasmaidīja, un viņas atvieglojums nebija tēlots. — Pamēģināšu.

— Jauki, — vienzobainis noteica un ar cīsiņiem līdzīgajiem pirkstiem noglāstīja viņai matus. — Labs bērniņš. — Tad viņš aizgāzelējās atpakaļ savā vietā.

Jo dziļāk Laura nokāpa pazemē, jo neizturamāka kļuva smirdoņa. No sēra smakas viņai gandrīz aizcirtās elpa. Gaiss bija mitrs un lipīgs, un valdīja ellišķīgs karstums. Meitenei pāri sejai un augumam straumēm lija sviedri. Viņa iegriezās krēslainā ejā un uzmanīgi paskatījās visapkārt.

No cietumsargiem nebija ne vēsts. No cietuma dzīlēm gan atskanēja neskaidras balsis. Tās bija uzbudinātas. Vai tās piederēja trioktīdiem, kas ieslēdza ķēdēs jauno gūstekni? No blakus kamerām bija dzirdami nepārtraukti vaidi un apslāpēti kunksti. Neraugoties uz karstumu, Laurai ap sirdi kļuva arvien saltāk. Zemās kameras bija cieši izvietotas cita pie citas. Uz ejas pusi tās norobežoja režģi no metāla stieņiem rokas resnumā, tā ka tajās varēja ieskatīties un nemitīgi paturēt acīs to iemītniekus. Laura aizturēja elpu: vai tētis arī netika turēts kādā no šīm cellēm? Ja viņa bija pareizi sapratusi sarunu starp resnvēderi un viņa kolēģiem, tad pazemes apakšējais stāvs bija rezervēts īpašiem gūstekņiem — un pie tiem noteikti piederēja Mariuss.

Uzmanīgi raudzīdamās apkārt, meitene lavījās uz priekšu pa gaiteni un ieskatījās pirmajā kamerā. Akmens grīda bija klāta ar netīrumiem un drazām, salmi uz lažām bija appelējuši. Trīs ieslodzītie likās to vairs neievērojam, tieši tāpat kā viņi nemanīja Lauru. Divi no tiem, tērpušies skrandās, kvemēja cisās un apātiski raudzījās grīdā. Trešais, albīns, kā varēja spriest pēc vīrieša sniegbaltajiem matiem un sarkani pierietējušajām acīm, drīzāk bija miris nekā dzīvs. Viņš bija piekalts pie sienas ar resnām ķēdēm, rokas izplestas kā krustā sistajam. Izkāmējušais ķermenis bija pilnīgi kails, ja neņēma vērā gumu apsēju. Zem bālās ādas bija iz-spiedusies katra riba, bet ādu klāja brūces un pūžņojoši augoņi. Viņa galva bija nespēcīgi nokārta uz krūtīm, un no mutes atskanēja tik tikko dzirdami kunksti.

Ieraugot šo mocekli, Laurai gandrīz apstājās sirds. Viņa juta, kā pār vaigiem rit asaras. Ceļi sāka drebēt, un meitenei vajadzēja piespiest sevi doties tālāk.

Nākamās kameras iemītnieki atradās līdzīgā stāvoklī. Spriežot pēc brūcēm, arī viņi bija sisti.

Piepeši Laura izdzirda pātagas plīkšķus, kam sekoja slāpētas sāpju skaņas, ko izdvesa kāds vīrietis. Viņa izmisusi klausījās — tās noteikti nāca no kādas attālākas kameras!

Meitene nomākta turpināja ceļu, kad sarāvās, gluži kā saņēmusi belzienu ar vāli. Ūdens krūka gandrīz izslīdēja no rokām.

— Tēti, nē! — Šausmās ieplestām acīm Laura blenza uz vīrieti, kurš pilnīgi taisni gulēja cisās viņas priekšā esošajā kamerā.

— Tēti! — viņa dziestošā balsī nočukstēja.