laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Kad melnā gvarde bija iejājusi pa vārtiem, tos atkal noslēdza, un pūlis izklīda. Bet Laura pēc iespējas neuzkrītošāk sekoja melnajiem karotājiem.

Beidzot jātnieki bija tikuši laukuma ziemeļu malā. Vadonis pacēla labo roku, pavēlēja vīriem nokāpt no zirgiem un nodeva gūstekni abiem cietumsargiem, kas tostarp bija iznākuši pagalmā — viens bija garš un kalsens, bet otrs sīka auguma, ar pinkainiem matiem.

— Ieslēdziet kārtīgi to suni! — viņš skarbā balsī tiem uzsauca.

— Un, ja viņš sagādā kaut mazākās nepatikšanas, tad varat viņu manis pēc kaut vai nosist!

Šoreiz Laura tik traki neizbijās, ieraudzījusi, ka abi sargi bija trioktīdi. Galu galā viņa šīs trejacainās būtnes jau bija redzējusi

internāta bibliotēkā. Baismīgā trešā acs pierē jau novērtēja gūstekni, kamēr parasto acu pāris bija pievērsts vadonim.

No visām pusēm šurp steidzās zirgu puiši, lai aizvestu kaujas zirgus. Čaklas kalpones piesteidzās ar vīna krūkām, pasniegdamas tās pārjājušajiem bruņiniekiem, kamēr cietumsargi sagrāba gūstekni un, grūzdami sev pa priekšu, pazuda šaurās mūra durtiņās.

Tā var būt vienīgi ieeja pazemes cietumā, Laura nodomāja. Viņa uzmanīgi pavērās apkārt pagalmā — un pēc dažām sekundēm durvis aiz viņas jau bija aizvērušās.

Kaja izbijusies skatījās uz gultu, kur bez dzīvības zīmēm gulēja draudzenes ķermenis. Bija jānoliecas pavisam tuvu, lai sajustu, ka Laura vēl joprojām elpo. Kaja apjukusi satvēra Lauras roku un atrada pulsu. Viņa saskaitīja tik tikko trīsdesmit sitienus minūtē.

— Vienkārši neaptverami! — viņa, galvu šūpodama, paskatījās Lūkasā, kurš sēdēja pie datora, ieniris interneta dzīlēs. — It kā viņa darbotos vairs tikai taupības režīmā!

— Tas taču loģiāli! — zēns mierinoši atteica. — Varbūt ar viņu ir tāpat kā ar dzīvniekiem ziemas miegā. Tiem arī vielmaiņa noris ļoti lēnām, lai pēc iespējas mazāk patērētos enerģija.

— Bet Laura taču nav dzīvnieks! — Kaja bija ne pa jokam sašutusi.

— Tas jau bija tikai piemērs, trūcīgais koeficienti Indiešu jogi, starp citu, arī to pieprot. Ar tīro gribasspēku un pilnīgu ķermeņa kontroli viņi iztiek ar tik nelielu gaisa daudzumu, ka zināmu laiku iztur, pat būdami ierakti zemē!

— Nopietni?

— Es taču teicu! — Lūkass saīdzis atcirta.

— Tad jau tu noteikti saproti arī to, kā notiek ceļošana sapnī? — Kaja spītīgi jautāja.

Lūkass novaikstījās un padomāja. — Nu, ne gluži, — viņš

beigās sacīja. — No otras puses, zinātniski teorētiskais šī procesa pamatojums, manuprāt, ir pilnīgi pārliecinošs. Proti, kā Stīvens Hokings raksta savā pasaulslavenajā...

— Oi, nē! — Kaja novaidējās. — Beidz taču vienreiz!

Lūkass tieši gribēja attraukt kādu ironisku piezīmi, kad pie

durvīm kāds pieklauvēja.

Kaja, pavērusi mazu spraudziņu, ieraudzīja to priekšā stāvam Kēvinu. Viņš rokā turēja mugursomu.

— Vai Lūkass ir pie jums? — viņš kāroja zināt.

— Eēē... es... nu... es nezinu, — Kaja vilcinājās atbildēt, žigli aizvēra durvis un uzmeta Lūkasam jautājošu skatienu.

Zēns pamāja. — Viņu tu mierīgi vari ielaist.

— Bet Laura taču piekodināja nevienu nelaist istabā!

— Tas gan. Bet viņa noteikti nedomāja Kēvinu. Viņš jau sen par visu ir lietas kursā!

— Ko? — Kaja bija izsista no sliedēm. — Tikai nesaki, ka tā ir taisnība! Kā jūs varējāt būt tik aptaurēti un pavisam svešu...

— Mēs Kēvinu pazīstam gana labi, lai viņam varētu uzticēties, — Lūkass viņu vēsi pārtrauca.

— Muļķības! Laura tai tipā ir ieķērusies un tāpēc neko nenojauš!

— Tu esi galīgi ķerta! — Lūkass noskaitās. — Beidz vienreiz gvelzt pa tukšo un laid viņu iekšā!

— Jūs vēl redzēsiet, ko esat savārījuši! — Kaja iekarsusi nopurpināja, negribīgi atvēra durvis un, pamezdama naidīgu skatienu uz Kēvinu, ļāva viņam ienākt.

Kad zēns ieraudzīja gultā Lauru bez dzīvības pazīmēm, viņa acis pārsteigumā iepletās. — Vai viņa tagad ir... sapņu ceļojumā?

— Jā, — Kaja īdzīgi norūca. — Apsēdies vienreiz un necel tādu troksni. Citādi viņa vēl pamodīsies!

— Sorry, būšu pavisam kluss. — Kēvins piesardzīgi apsēdās uz krēsla pie Lauras rakstāmgalda, uzmanīgi atvilka mugursomas rāvējslēdzēju un izvilka no tās divas pudeles. — Atnesu jums kolu, — viņš sacīja, atbruņojoši smaidīdams. — Ja nu sagribas dzert. Tur-klāt tā palīdz palikt nodomā. — Pašķielējis uz Lauru, viņš piebilda:

— Par ļaunu jau nenāks, vai ne?

Eju, kas veda uz pazemes cietumu, lāpas apgaismoja pavisam vāji. Laurai tas bija tikai pa prātam. Cietumsargi, kuriem viņa pa gabaliņu sekoja, meiteni šajā krēslā gandrīz neievēros. Piespiedusies cieši pie sienas un izmantodama aizsegam katru nišu, kādas lielā skaitā gadījās pa ceļam, viņa devās arvien dziļāk velvju gaitenī. Gaisam bija sastāvējusies smaka.

Kad Laura ieraudzīja treknu trioktīdu, viņai jau likās, ka pasākums ir izgāzies. Resnais izskatījās visnotaļ groteski, jo aci viņam pierē slēpa aizsegs. Turēdams rokā āvu, viņš apsargāja ieeju šahtai līdzīgajā kāpņu telpā, kas, domājams, veda uz dziļākajiem pazemes stāviem. Laura izbijusies ierāvās nelielā mūra nišā un saspringti vēroja, kā resnvēderis pieceļas no sola un plati uzsmaida kolēģiem ar gūstekni.