laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Meitene kā caur mitru plīvuru redzēja savu tēvu, kurš gulēja nekustīgi kā akmens, šķiet, neko sev apkārt neuztverdams. Viņa mute bija viegli pavērta, acis stingi raudzījās griestos. Laura nespēja pamanīt viņa sejā ne niecīgāko kustību. Ne acu mirkšķināšanu, ne skropstu noraustīšanos, ne elpas vilcienu — it neko. Gandrīz vai šķita, ka dzīvība viņu jau pametusi. Gluži kā viņš jau būtu — miris.

Laura bija kā paralizēta. Kratīdamās raudās, viņa stāvēja pie dzelzs režģiem.

— Tēti, — viņa aizlauztā balsī čukstēja. — Ko viņi tev ir izdarījuši?

Un tad viņa saprata: Borborons patiešām uzlicis tēvam pārakmeņojumu.

Balss aiz muguras Laurai trāpīja kā dunča dūriens sirdī. — Ko tu tur dari?

Laura ar plaukstas virspusi noslaucīja asaras un lēnām pagriezās. Viņas priekšā stāvēja garais un pinkainais, zibsnīdami negantu skatienus.

— E... e...es, — viņa stostījās, un bailes, kas viņu bija pārņēmušas, meitenei gandrīz aizžņaudza rīkli. — Es... nesu... ū... ūd... ūdeni. — Beidzot viņa atkal saņēmās un ar galvas mājienu norādīja uz tēva pusi. — Vai viņam arī...?

Garais trioktīds noņirdza izsmējīgus smieklus. —Tu laikam esi jauniņā — vai arī īsta zoss! — viņš tad noteica. — Tam tur nekāds ūdens nav vajadzīgs. Viņam vispār nekas nav vajadzīgs. Ar viņu ir cauri. Kaut gan — ja viņam drīz neiešķiebs eliksīru, tad viņš pamodīsies no sastinguma. Bet līdzēt tas tāpat neko nelīdzēs.

Laurā iegailējās negaidīta cerība. Ja tētis patiešām atgūsies, varbūt viņa ar Mariusu spēs sazināties. Ar vienu vienīgu acu skatienu būtu gana, lai viņš zinātu, ka meita nav viņu aizmirsusi, ir uzmeklējusi viņu un darījusi visu, lai viņu atbrīvotu. Tas viņam noteikti dotu jaunu sparu un palīdzētu vieglāk pārciest mocības.

Visādā ziņā!

— Beidz vienreiz tik stulbi blenzt uz Zemes cilvēku, — garais cietumsargs uzbrēca, — arī tad, ja neesi necik daudz viņus redzējusi. Aiznes beidzot ūdeni gūsteknim pēdējā kamerā! — To teicis, viņš pagriezās pret sīko. — Pavadi viņu un atslēdz durvis!

— Tas nav vajadzīgs — es durvis atstāju vaļā.

— Ko? — viņa biedra seja mainīja krāsu. — Tu jucis esi, vai? — viņš auroja.

— Nesatraucies, tas puisis tāpat tuvākās stundas nespēs ne pakustēties!

Garais, vārdiem trūkstot, nogrozīja galvu. — Neiedomājama vieglprātība! Vīns tev jau aptumšojis saprātu. Tikai neaizmirsti pēc tam aizslēgt durvis! Un, ja vēlreiz tā gadīsies, es par tevi ziņošu sardzes vecākajam!

— Neraizējies, gan es neaizmirsīšu, — norātais norūca. Noskaities viņš iespēra Laurai. — Taisies, stulbais skuķi!

Laura klupdama devās uz priekšu. Tieši aiz tēva kameras eja asi pagriezās pa labi. īsajā atzarojumā atradās tikai trīs celles, tā ka pēdējo kameru viņa sasniedza jau pēc dažiem soļiem.

Režģotās durvis nudien stāvēja vaļā. Gūsteknis, neizrādīdams nekādas dzīvības zīmes, gulēja uz mēslainās akmens grīdas. Viņa muguru klāja asiņainas svītras. Trioktīdi bija norāvuši viņam no pleciem drānas un apstrādājuši tik ilgi, līdz pātagas cirtienu pēdas veidoja uz viņa muguras tīklam līdzīgu rakstu. Pirmajā mirklī Laura nodomāja, ka spīdzinātais gūsteknis ir beigts. Viņa izbijusies nolika krūku uz mazā koka galdiņa pie režģiem un nometās ceļos pie ieslodzītā. Viņš vēl elpoja, kaut arī smagi. Par laimi, viņa Alarika vamža kabatā atrada lupatiņu. Žigli iemērkusi to ūdenī, meitene noslaucīja savainotajam seju un atdzesēja pieri.

Pēc dažiem mirkļiem nelaimīgais tikko manāmi pakustināja lūpas. — Ū... ūdeni, — viņš vaidēja.

Laura aizsteidzās pie galda, pielēja māla kausu, kas tur jau stāvēja, atbalstīja spēku zaudējušā vīrieša galvu un pielika viņam pie lūpām kausu. Acis aizvēris, viņš sāka dzert kā zīdainis, kas kāri meklē pudelīti.

— Paldies, — viņš vārgi izdvesa, kad Laura bija nolikusi kausu.

— Kuš! — meitene brīdināja un mierinoši noglāstīja sviedros salipušos matus. — Nevajag piepūlēties.

Neraugoties uz brīdinājumu, gūsteknis mēģināja atvērt acis. Viņa plakstiņi nemierīgi raustījās, līdz viņš palūkojās Laurā. — Pasaki... Alienorai, kur... es esmu.

— Alienorai?

— Jā. Tai gaišmatei, kura stāvēja tev priekšā... pie vārtiem. Viņai... jāapkopj manas brūces, jo citādi... citādi... — To teicis, viņš atkal zaudēja samaņu, un galva bezspēkā noslīga uz grīdas.

Laura pataustīja viņam pulsu: vīrietis vēl bija dzīvs. Kā palīdzēt šim nabaga cilvēkam? Ko viņa varēja darīt gūstekņa labā? Īstenībā neko — tikai nodot viņa vēsti.

Smagu sirdi Laura izgāja no celles. Pirms nogriešanās galvenajā ejā meitene piesardzīgi paglūnēja ap stūri.

Dzirde viņu nebija vīlusi. Dunēja zābaki, un no ejas dziļumiem platiem soļiem iznira trīs stāvi. Divi vīrieši un viena sieviete. Laura tūdaļ pazina ķirzakai līdzīgo melno burvi.

Sirīna!

Alarikam bija taisnība: viņa vēl joprojām bija dzīva, kaut arī ar cilvēka saprātu tas nebija aptverams. Bet kurš gan no tiem satraucošajiem notikumiem, kas viņai pēdējā laikā bija gadījušies, bija prātam aptverams?

22. nodaļa MELNĀ HERCOGA PAZEMES CIETUMS