laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Sirīna izskatījās tieši tāpat kā toreiz, pirms simtiem gadu, kad Laura viņu bija sastapusi Rāvenšteinas viduslaiku pilī. Šķita, ka Sirīna nav novecojusi ne par minūti, un mugurā viņai bija tas pats smaragdzaļais tērps, kurā viņa bija ģērbusies Reimāra dzīrēs. Jauna bija vienīgi ķēdīte ar zelta piekariņu, kuru viņa bija aplikusi ap kaklu. Meitene tikai pēc kāda brīža atskārta, kas bija šis, augstākais, trīs centimetrus lielais amulets: stilizēts ritenis ar astoņiem spieķiem — Laika rats!

Pārbijusies līdz nāvei, Laura ievilka elpu — un tai pašā mirklī saprata, kāds tam bija izskaidrojums: naktī uz trīspadsmito dzimšanas dienu tēvs viņu bija apciemojis sapņu veidolā. Kad ceļojums sapnī pēkšņi tika pārtraukts, viņš ķēdīti bija turējis rokā. Tātad šādi neiedomājami vērtīgais Laika rats bija nonācis Avanterrā — un Sirīnas rokās. Kāds tur brīnums, ka melnā burve bija varenāka nekā jebkad iepriekš! Šis amulets, ko gaismas gari bija kaldinājuši laiku rītausmā no tā paša zelta, no kura bija darināts Apskaidrības kauss, daudzkāršoja sava nēsātāja spēkus un spējas — un tā burve tagad bija ieguvusi gandrīz neierobežotu varu.

Pulciņš apstājās Mariusa Leandera kameras priekšā. Trioktīdi jau sen bija piecēlušies no sola un klanījās atnācēju priekšā.

Priekšgalā gāja slaids vīrietis. Viņa spēcīgo augumu apņēma melns apmetnis, kas sniedzās gandrīz līdz grīdai. No tā apakšas rēgojās zobena rokturis, kas tumšajam stāvam bija apjozts ap vidu. Seja ar ērgļa degunu bija tikpat miroņbāla kā Sirīnai. Mute ar šaurajām lūpām liecināja par cietsirdību. Pametot skatienu uz cietumsargu, viņa acis iekvēlojās sarkanas kā lava.

— Atslēgt! — viņš strupi pavēlēja.

Laurai pār muguru noskrēja šermuļi un uz galvas sacēlās stāvus mati: meitene tūdaļ atskārta, ka šī balss, kas šķita nākam tieši no elles rīkles, varēja piederēt tikai Melnajam hercogam.

Borboronam!

Ari cietumsargu izturēšanās liecināja to pašu. Viņi pat neiedrošinājās tumsas spēku vadonim ieskatīties sejā, bet, galvu noliekuši, palika savās vietās. Garais stostīdamies izmocīja atbildi:

— Tū... tū... tūlīt, kungs! — Trīcošiem pirkstiem viņš centīgi samakšķerēja milzīgo atslēgu saišķi, kas viņam bija piekārts pie ādas jostas, atslēdza režģotās durvis un pagāja sāņus, lai Melnais hercogs un viņa pavadoņi varētu ieiet iekšā.

Borborons pa priekšu palaida neievērojamu vīrieti spilgti sarkanā apmetnī. Laura nespēja saskatīt viņa seju, jo kapuce bija uzvilkta dziļi pāri galvai. Tomēr viņa ne mazākajā mērā nešaubījās, ka tas bija viens no izdaudzinātajiem furhuriem. Alariks bija stāstījis, ka tikai šie melnie burvji drīkstot nēsāt tādus apmetņus.

Furhurs, kam sekoja Melnais hercogs un Sirīna, piegāja pie Mariusa Leandera guļvietas. Kad melnais mags pievērsās Borboro-nam, Laura pamanīja viņa slimīgi dzelteno seju ar neskaitāmiem vecuma plankumiem.

— Esam atnākuši tieši īstajā laikā, — vīriņš noķērca, ļaunīgi smaidīdams, iekams atkal pārliecās Mariusam.

Un nudien: Laura ieraudzīja, ka tēvs sāk kustēties. Viņa rokas kā palēninātā filmā sāka taustīties uz sejas pusi.

Tad viņš nudien vēl bija dzīvs!

— Tēti! — Laura satraukta nočukstēja, un viņu pārņēma neizturama vēlme tūdaļ pat mesties kamerā un krist viņam ap kaklu. Bet tas būtu neprāts! Tīrā pašnāvība! Viņai bija jāapspiež šīs kvēlās alkas, lai gan tas nācās bezgala grūti.

Furhurs pabāza roku zem sava apmetņa un izvilka mazu pudelīti — acīmredzot tā bija dzira, kas Mariusam Leanderam no jauna liks sastingt pārakmeņojumā. Laura labprāt būtu aizvērusi acis, ieraugot melno burvi noliecamies pār tēvu — un tomēr viņa nespēja novērst skatienu.

Sirīna gluži negaidīti iekliedzās. — Pie visiem nelabajiem! — Viņa, acīm redzami apjukusi, noskatījās uz zelta amuletu, kas karājās viņai kaklā. Tas trīsēja, kustēdamies šurpu turpu, un tad, kā gara rokas vadīts, sāka lēkāt ķēdītē. Melnais hercogs un furhurs bija ne mazāk pārsteigti par veidolu mainītāju, un arī Laura neizpratnē vēroja Laika ratu — tas piepeši iekvēlojās sarkans!

— Nolādēts! — Borborona sejā iezīmējās gan dusmas, gan apjukums. — Ko tas nozīmē?

Burves ķirzakveidīgās acis vēl joprojām bija kā piekaltas amuletam. — Laika rats ilgojas pēc savas saimnieces, — viņa nicinoši iešņācās.

— Dīvaini. — Melnais hercogs aizdomīgi viņā noskatījās.

— Kāpēc tieši tagad?

— Nezinu. Varu tikai pieņemt, ka skuķis tagad sācis darboties un kaut ko brūvē pret mums. — Sirīna pēkšņi novērsās un, pavēlnieciski pastiepusi uz priekšu zodu, pavērās furhurā. — Tu taču spēsi šo procedūru pabeigt arī bez mums, — viņa uzsauca, — vai arī tev vajadzīga mūsu palīdzība?

— Brīdinu tevi pēdējo reizi, sievišķi! — Vecais vīrs, likās, tikai ar pūlēm valdīja dusmas. — Domā, ko runā, — vai arī dabūsi to rūgti nožēlot!

Veidolu mainītāja atbildēja viņam tikai ar nicinošu galvas mājienu, tad atkal pievērsdamās Melnajam hercogam. — Pavadiet mani uz manām istabām, — viņa sacīja, — lai varam tikt skaidrībā, ko Laika rats īsti gribēja teikt!