laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Vai akla esi, vai? Vai tikai izliecies par nejēgu? — Meitene skarbi papurināja galvu. — Pat ja vēlmju iemānltāji tev ir atņēmuši gribu, tad vienalga jāzina, ka ar šiem lopiem joki mazi! Šeit, Tumsas cietoksnī, tie ir daudzkārt bīstamāki, jo te tos iedrošina ļaunuma elpa!

Laura pavēra muti, bet nespēja izrunāt ne vārda. Viņa bija pārāk apjukusi, lai spētu pateikt jelko saprātīgu.

Indes ložņa! Vēlmju iemānītāji! Ļaunuma elpa!

Kas gan lai to visu saprot?

Meitene, liekas, sajuta viņas apjukumu. — Cik ilgi tu te īsti atrodies? — viņa ziņkāri jautāja. — Es tevi vēl nekad neesmu redzējusi. Kad tu nokļuvi aizvedinātāju lamatās un nonāci šeit?

— Es... nu...

— Viņi tev atņēmuši arī atmiņu, — mazā noteica, un Laura uztvēra līdzcietību, kas skanēja viņas balsī. — Baidos, ka bez palīdzības tu necik ilgi nenodzī...

Viņa apklusa, un vaibstos iezagās neuzticība. Meitene nopētīja Lauru no galvas līdz kājām. — Šīs drēbes — kur tu tās ņēmi?

— Eē... Kāpēc tāds jautājums?

Tai pašā mirklī atskanēja spalgas raga skaņas. Meitene izbijās, lika Lauru mierā un pievērsa acis lielajiem vārtiem, kas bija iebūvēti pils pagalma dienvidu mūrī.

— Vārtus vaļā, ātri! Melnā gvarde atgriežas! Veicīgi, pasteidzieties! — viens no sargiem uzbļāva.

Melnā gvarde, Laura prātoja. Vai tik tā nebija Melnā hercoga miesassardze, no kuras visi bijās kā no uguns?

Nu jau piesteidzās arī kāds pusducis sargu. Viņi aši izcēla no turekļiem resno baļķi, ar kuru bija nostiprināti varenie vārti, un nolika to malā. Tad ķērās pie smagajiem vārtiem un mazpamazām tos atdarīja.

Kamēr Laura izbrīnījusies to visu vēroja, gaišmatainā meitene jau sen bija piesteigusies pie vārtiem. Arī lielākā daļa bruņinieku, atskanot signālam, bija devušies uz pagalma dienviddaļu. Pat kalpones un kalpi izrādīja interesi par pārnācējiem, un Laura nolēma rīkoties tāpat.

Nonākusi pie vārtiem, viņa redzēja, ka tur jau sapulcējies krietns ziņkārīgo bariņš. Saspiedušies kopā, viņi stāvēja pa labi un pa kreisi no ieejas, vidū veidodami eju, pa kuru izjāt melnajai gvardei. Tad Laura pūlī ievēroja meiteni, aizspraucās pēc iespējas tuvāk un nostājās viņai tieši aiz muguras.

Beidzot vārti atvērās tik plaši, ka Laura varēja paskatīties ārā. Tālu pie apvāršņa bija redzama kalnu grēda — no to konusveida virsotnēm pret debesīm šad tad atplaiksnīja uguns mēles. Droši vien vulkāni, Laura nodomāja, bet tad ieraudzīja jātnieku pulciņu.

Tur bija trīspadsmit iespaidīga auguma jātnieki, visi melnu kara zirgu mugurā un melnās bruņās. Ikviens no viņiem ir vismaz galvas tiesu lielāks par Bardolfu Stipro, Laurai iešāvās prātā. Turklāt Bardolfs bija pats garākais no Reimāra brašuļiem!

Pulciņš klusējot tuvojās vārtiem. Dzirdama bija tikai bruņu šķindoņa, zobenu makstu atsišanās un seglu čīkstēšana. Gan jātnieku, gan viņu zirgu acis kvēloja nakts tumsā bīstami sarkanas, un no dzīvnieku nāsīm pacēlās sēra dzelteni tvaiki. Kad bruņinieki dārdot pārjāja pāri tiltam, kas stiepās pār plato pils grāvi, Laura pamanīja gūstekni, ko aizsedza zirgu ķermeņi.

Vīrietis pavērās Lauras virzienā, un uz sekundes simtdaļu viņu skatieni krustojās. Palīdzi man, Laura lasīja viņa acīs. Lūdzu, palīdzi!

Tai pašā mirklī mazā izdvesa apslāpētu kliedzienu. — SiL — viņa tikko dzirdami nočukstēja un tad, ar miroņbālu seju izspie-dusies cauri pūlim, aizsteidzās prom.

Laura izbrīnīta noskatījās viņai pakaļ. Ko tas nozīmēja? Vai viņa pazina šo nelaimīgo? Kā gan citādi varēja izskaidrot viņas savādo izturēšanos?

Kļuvusi ziņkārīga, Laura ciešāk nopētīja gūstekni. Spēcīgais vīrietis smagnēji vilkās jātniekiem līdzi. No netīras sejas raudzījās riekstu brūnas acis. Pie nožēlojamā izskata nebija vainojami bārdas rugāji, kas klāja vaigus un zodu, bet drīzāk viņa neapskaužamais stāvoklis. Netīrumiem apkaltušais tērps skrandās nokarājās uz muskuļainajiem pleciem. Pāri mugurai stiepās asiņainas svītras, un, ieraugot ādas pātagu pie kāda melnā bruņinieka segliem, Laura saprata, no kurienes radušies šie ievainojumi. Gūstekņa rokas bija sasietas ar virvi. Ap viņa kaklu bija apmesta bendes cilpa, aukla no tā stiepās uz jātnieku vadoņa segliem. Laura bija sašutusi par tādu nežēlību: ja nelaimīgais pakluptu un nokristu zemē, tad cilpa savilktos un viņu nožņaugtu!

Laura, šīs ainas satriekta, paraudzījās uz ziņkārīgajiem. Bruņinieku sejās gandrīz visās bez izņēmuma bija redzami smīni. Daži no viņiem, ieraudzījuši gūstekni, nospļāvās, citi izmeta rupjas piezīmes: — Beidzot noķēra gan nolāpīto Paravaina spiegu! — Pakārt to suni! Lai vairs neošņā apkārt! — Noslāniet ar pātagu to gaismas kalpu! — Kaut viņš nosprāgtu un tas nolādētais Elizions arī!

Laurai vajadzēja savaldīties, lai sašutumā skaļi neiekliegtos.

Kalpi un kalpones turpretī nekustīgi raudzījās nelaimīgajā, ne vārda nebilzdami. Dažās sejās Laura samanīja žēluma zīmes. Viņi tikai baidījās to atklāti izrādīt. Savukārt bērni, kas arī bija iejukuši skatītājos, vēroja apkaunojošo izrādi pilnīgā vienaldzībā.