Lai gan pār Avanterru bija nolaidusies tumsa, pils pagalmu apspīdēja spoža gaisma. Vairākās vietās dega ugunskuri, un starp tiem čumēja un mudžēja drūmi stāvi. Valdīja kņada kā spokainā gadatirgū, un sēra smakai, kas bija iespiedusies it visur, piejaucās gandrīz fiziski sajūtama ļaunuma nianse.
Meitene žigli pakāpās soli atpakaļ, meklēdama patvērumu mūra paēnā, kas ietvēra pils pagalmu. Paslēpusies aiz vecu koka mucu kalna — spriežot pēc kodīgās dvakas, tās reiz bija pildītas ar degvīnu —, viņa ļāva skatienam klejot pāri plašajam pagalmam.
Laura ieraudzīja simtiem bruņinieku melnās bruņās, kuru sarkani zibošās acis atgādināja kvēlojošas ogles. Vīrieši sildījās pie ugunskuriem vai bariņos bija sasēduši uz zemes. Viņi trokšņodami vadīja dīkās stundas, mezdami kauliņus un sizdami kārtis, kamēr skrandaini zirgu puiši aprūpēja kaujas zirgus. Meļņu spalva laistījās šaudīgajā gaismā. Dzīvnieki nevaldāmi raustījās, pretodamies iemauktiem, spītējās un spārdījās. To zviedzieni un sprauslošana nemaz neatgādināja zirgu radītas skaņas. Drīzāk gan tām piemita kas plēsonīgs. Kalpiem, kas vēlējās tos izsukāt vai aizvest uz staļ-ļiem, sejā atspoguļojās bailes. Bruņinieki smēja ļaunus smieklus, ja tobrīd nelādējās, komentējot sliktu metienu vai draņķīgas kārtis. Reizumis viņi uzkliedza arī kraupainajiem suņiem, kas ložņāja viņiem pa starpu, diedelēdami kaulus. Suņi lielākoties bija Dragana un Drogūra lielumā. Daži izskatījās sevišķi baisi: viņiem uz pleciem bija divas galvas, kas līdzinājās kā ola olai.
Tai pagalma pusē, kas atradās pretim Lauras slēptuvei, bija darbnīcas, kur kalēji uz varenām laktām darināja zobenus un citus ieročus. Kamēr vīri ar smagiem āmuriem dauzīja kvēlojošo dzelzi, ēzes liesmas apspīdēja viņu rūsas klātās sejas un kailās krūtis, kur sviedru urdziņas notecēja pa melni spīdošo netīrumu kārtu, izzīmēdamas uz ādas savādus rakstus.
Laura vēroja kalpones, kas rokās nesa resnvēderainas māla krūkas un uz galvas — lielas, piekrautas paplātes. Viņu piepūlē sasprindzinātās sejas raustīgajā gaismā mirdzēja līdzīgi maldugu-nīm. Nepamezdamas uz bruņiniekiem ne skatienu, viņas kā trenktas pasteidzās tiem garām un pazuda pilī.
Laura prātoja, kur gan varētu atrasties ieeja pazemes cietumā, kad piepeši ievēroja izkāmējušus, skrandainus dažāda vecuma bērnus, kas turējās pie rokas kalējiem; zirgu puišiem, nesējiem, kalponēm un virtuvenēm, vergodami tāpat kā tie. Viņa vaicāja sev, kādēļ gan šie bērni neprotestēdami darīja tik smagu darbu, kad ievēroja, ka viņiem ap potītēm bija apkaltas platas dzelzs sprādzes. Pie tām savukārt bija piestiprināti mazāki gredzeni. Laura uzreiz saprata to uzdevumu: tiem cauri varēja izvilkt ķēdi, lai bērnus saistītu citu pie cita. Tie bija vergi — Melnā hercoga Borborona darba vergi!
Līdzcietība pārņēma Lauras sirdi. Viņa lielām acīm vēroja nabaga mazos, kas savu darbu veica ar tik neizteiksmīgām sejām, it kā viņiem būtu atņemta ne tikai griba, bet arī personība. Laikam gan viņiem bija uzlikta kāda ellišķīga burvestība, citādi šo paklausību, kas jau robežojās ar apātiju, nebija iespējams izskaidrot. Droši vien kārtējais furhuru meistarstiķis, Laura prātoja, kad viņu no pārdomām izrāva šņāciens.
Meitene izbijusies apsviedās un ieraudzīja plati atieztu muti, kurā mirdzēja vairākas smailu zobu rindas. Viņai bija pielavījies īsts izdzimums spēcīga runča augumā ar svītrainu kažoku un četrām ķepām. Laura atrāvās atpakaļ, nopētīdama zvēru tuvāk. Tā galva atgādināja raptoru — slepkavniecisko dinozauru no “Juras laikmeta parka”, kurš meiteni bija iedzinis stāvās šausmās. Taču aste bija kā milzīgam skorpionam. Tās galā rēgojās draudīgi ass dzelonis.
Kamēr Laura nenovērsdamās skatījās uz dzeloni, kurā, kā viņa nojauta, slēpās stipra inde, radījums vēlreiz iešņācās, un no tā mutes pazibēja šķelta mēle. Tās galu klāja sīkas atkarpītes. Gaļīgi sārtā lente izstiepās arvien garāka, ritinādamās uz Lauras pusi kā briesmīga astoņkāja tausteklis. Meitene izmisusi atrāvās atpakaļ, tomēr mēle aizskāra viņas potīti. Pieskāriens apdedzināja kā uguns, un Laurai nācās savaldīties, lai skaļi nekliegtu, jo dzīvnieks nupat pietupās lēcienam — kad tam pa galvu trāpīja akmens. Nezvērs iekaukdamies apmetās apkārt un zibenīgi aizmuka.
Laura pārsteigta atskatījās. Tuvumā stāvēja gaišmataina meitene, kas patlaban nolaida roku. Acīmredzot tā bija viņas glābēja.
— Kā tu varēji būt tik vieglprātīga un pielaist tik tuvu klāt strīpaino indes ložņu? — meitene pārmetoši vaicāja.
— Ēēē, — Laura stomījās un kā noburta raudzījās uz mazo meiteni vienkāršajā tērpā, kas kādreiz laikam bija bijis balts. Meitene bija smalka auguma un droši vien gadu jaunāka par viņu pašu. Garie mati, kas bija sapīti biezās bizēs, ieskāva viņas harmoniski veidoto seju. Arī tā bija netīra.
— Ēēē, — Laura atsāka stostīties. — Strī... nu... strīpaino indes ložņu?