laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Borborons melnajam burvim pamāja ar galvu, tādējādi dodams zīmi, lai viņš turpina procedūru, un kopā ar Sirīnu izgāja no kameras.

Furhurs drūmi noskatījās abiem pakaļ, līdz noliecās pār gūstekni, kura ķermenis arvien vairāk un vairāk atguvās no sastinguma.

Mariuss Leanders jau sen nojauta, kas viņam draudēja. Viņš kā pretodamies pacēla kreiso roku — bet tas nelīdzēja. Laurai nācās bezspēcīgi noskatīties, kā furhurs ielej tēvam mutē divus zaļgana eliksīra pilienus, Mariusa lūpas kustības vidū sastinga, un viņa ķermeni pārņēma stinguma važas.

— Nē! — Laura novaidējās. Viņai acu priekšā viss sāka griezties, un meitene jutās, it kā pati gulētu cisās un no viņas aizplūstu visa dzīvība. Būdama bezspēcīga un nespēdama nekādi reaģēt, viņa vienaldzīgi vēroja, kā pirksti palaida vaļā osu un māla krūze sašķīda uz grīdas.

Sirīna un Borborons atradās jau krietnu gabalu no Mariusa kameras, kad izdzirda plīstošu troksni. Viņi pārsteigti pagriezās un paskatījās uz trioktīdiem, kas vēl joprojām stāvēja pie celles.

— Kas tur bija? — Melnais hercogs viņiem uzsauca. — Kas te notiek?

— Ēē... tur... tā noteikti bija verdzene, kas aprūpē jauno gūstekni, — garais atbildēja, pašķielēdams uz gaiteņa pagriezienu, kur bija paslēpusies Laura, kas baiļodamās sekoja sarunai. — Viņa ir jauniņā un vēl diezgan neveikla.

Borborona sejas izteiksme apmācās, un viņa sarkanajās acīs atspoguļojās kvēlojošs niknums. — Tad tev laiks viņai iemācīt, kā verdzenei jāpilda savi uzdevumi. Parūpējies, lai viņas neveiklības pēc iespējas ātrāk izbeigtos! Un, ja arī tas nedos rezultātus, tad viņas liktenis ir apzīmogots — saprati?

— Protams, manu pavēlniek, — garais atbildēja, un arī otrs cietumsargs atmodās no letarģijas. — Nebaidieties, kungs, — viņš sacīja, un no izredzēm, ka ar visaugstākās instances atļauju varēs meitenei sadot krietnu sutu, viņam sejā atplauka priecīgs smīns.

— Varat pilnībā uz mums paļauties!

— Ceru, ka varu! Citādi... — Stingrais skatiens, ko Melnais hercogs uzmeta savam kalpam, bija nepārprotams. Borborons grasījās doties tālāk, kad Sirīna viņu aizturēja.

— Vēl tikai mirkli, — viņa sacīja un pagriezās pret trioktīdiem. — Šī verdzene ir jauna, jūs teicāt?

— Jā, kundze. Viņa šodien pirmo dienu veic darbu cietumā.

— Nudien? — Veidolu mainītāja domīgi rotaļājās ar Laika ratu, kas ķēdītē karājās ap viņas kaklu. Tas bija nomierinājies un izskatījās tieši tāpat kā agrāk. Sirīna ar putna nagiem līdzīgajiem pirkstiem paberzēja zodu. — Varbūt... vajadzētu to meiteni apskatīt tuvāk? — viņa sacīja. Nenogaidījusi Borborona atbildi, viņa žigli piegāja pie ejas pagrieziena.

Ak, nē!

Izbijusies līdz nāvei, Laura pūlējās saņemties. Viņa drudžaini raudzījās visapkārt, meklēdama aizsegu, — viss velti. Sirīna nenovēršami tuvojās. Viņas soļi dunēja Lauras ausīs kā ļauni draudi. Pēc dažām sekundēm veidolu mainītāja viņu būs atklājusi. Un tad...

Kaja izbrīnīta raudzījās uz draudzeni, kas gulēja bez dzīvības zīmēm. — Ai, nē! — viņa pārsteigta izdvesa.

— Kas noticis? — Kēvins, kas kopā ar Lūkasu, spēlēdami piedzīvojumu spēli, sēdēja pie meiteņu datora, jautājoši viņā palūkojās.

— Laurai noraustījās seja!

— Nu un tad?

— Man tas likās savādi, — Kaja satraukta atbildēja. — Viņa, kopš atrodas sapņu ceļojumā, it nemaz nav pakustējusies. Ne noraustījusies, ne iepīkstējusies, vispār neko. Bet pirms pāris sekundēm Laura pēkšņi sarāvās, es skaidri redzēju. Vai jums tas neliekas jocīgi?

— Kas gan tur varētu būt jocīgs? — Lūkass viņu neizpratnē nopētīja. — Katrs cilvēks taču miegā kustas, tas taču ir gluži dabiski. Vieni vairāk, citi mazāk, un pat visdziļākajā bipnozē neviens nevar nogulēt, nemaz nekustēdamies!

Kaja bezpalīdzīgi paraustīja plecus. — Var jau būt — bet man kaut kā ir tāda stulba sajūta.

— Kaut kā? — Lūkass izteiksmīgi atkārtoja un sarauca pieri.

— Izklausās pārliecinoši!

Noskaitusies par dzēlīgo piezīmi, Kaja novaikstījās. — Jā, kaut kā! Arī tad, ja tavam prātam tas nav aptverams! — Viņa nolika malā grāmatu un uzmanīgi nopētīja Lauru. — Viņa pēkšņi izskatās pavisam citādi. It kā viņai... — Meitene aprāvās. Viņa, protams, bija ievērojusi, ka Lūkasa uzmestais skatiens bija no sērijas “tikai nerunā muļķības, trūcīgais koeficient”, no kura visi baidījās. Kaja pārāk labi zināja, kas parasti notika, ja šo brīdinājumu kāds ignorēja: sekoja kodīga piezīme, kas parasti trāpīja desmitniekā un adresātu nolika uz lāpstiņām. Tālab Kaja kādu brītiņu vilcinājās — bet tad rūpes par Lauru tomēr guva virsroku pār bailēm no izgāšanās. — Laura izskatās tā, it kā viņai vajadzētu mūsu palīdzību, — viņa drosmīgi turpināja.

Kēvins šaubīdamies nošūpoja galvu. — Es gan neko nesaskatu, Kaja. Tev vienkārši likās.

— Nelikās gan! — Apaļīgā meitene bija vairāk nekā noraizējusies. — Paskatieties viņā kārtīgi, tad arī jūs ievērosit!

Lūkass beidzot piecēlās kājās, pienāca pie māsas gultas un rūpīgi nopētīja Lauru. — Es tiešām nesaprotu, ko tu domā.

— Lūkas, paskaties taču! — Kajas skatienā bija lasāms izmisums, kas auga augumā. — Paskaties kārtīgi! Turklāt ne jau bez iemesla Laura mūs lūdza viņu pieskatīt!