laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Vai es beidzot varu sākt? — Laura nelaipni jautāja.

— Sākt? — Lūkass izbrīnīts viņā paskatījās. — Ko tad?

— Paskaidrot, kas jums jāievēro mana sapņu ceļojuma laikā!

Kaja uz šo paziņojumu reaģēja tikpat nesavaldīgi kā Persijs. —

Oi, nē, Laura! — viņa enerģiski protestēja. — Tas taču tīrais vājprāts. Dzīva tu neatgriezīsies.

— Apskaidrības kausu arī bija bīstami meklēt, — Laura spītīgi atteica. — Pat dzīvībai bīstami. Ja mēs tāpēc būtu noraustījušies, tad nekad nebūtu atraduši — un Gaismas glabātājs būtu nomiris, un Mūžīgās iznīcības kundzība jau sen būtu sākusies.

Lūkass vispirms iekoda apakšlūpā un tikai tad atbildēja:

— Var jau būt, ka tev taisnība, un tomēr kausa meklēšana nav tas pats, kas ceļojums uz Avanterru. Tu taču vispār nepazīsti Melnā hercoga valstību. Tu pat nezini, kur atrodas viņa pils.

— Un kā vēl zinu! — Lauras sejas izteiksme kļuva vēl ietiepīgāka. — Alariks man visu precīzi izskaidroja!

— Un lai tā arī būtu! Ko tu iesāksi, ja piezemēsies nevis cietoksnī, bet pašā Sēra purva vidū? — Lūkasa pierē iezīmējās dziļas rievas. — Pēdējoreiz ceļojumā sapnī tu arī nenokļuvi tieši Rāvenšteinā, vai ne?

Laura izlikās neievērojusi brāļa jautājumu un tikai lūdzoši raudzījās viņā. — Lūdzu, Lūkas, saproti taču mani! Es tikai gribu drusciņ paskatīties apkārt un noskaidrot, kas noticis ar tēti! Man beidzot jāzina, ko viņam izdarījuši un vai viņš vēl ir dzīvs — citādi es ne par ko citu nespēju domāt. Tev taču vajadzētu saprast!

Zēns apmulsis norīstījās. Skaidrs, ka viņš saprata, kas urdīja māsu. Beigu beigās viņš tikpat ļoti ilgojās pēc tēva.

— Nu labi, — viņš pēc brīža sacīja. — Manis dēļ.

— Lieliski! — Laura skaļi uzgavilēja.

Kaja turpretim bija izsista no sliedēm. — Jūs abi esat galīgi jukuši! — viņa novaidējās. — Man galva sāk griezties.

— Bet tikai ar vienu noteikumu, — Lūkass pēkšņi piebilda.

Spožums Lauras acīs nodzisa. — Ar kādu noteikumu?

Lūkass ieskatījās rokas pulksteni. — Tagad drīz būs pieci. Tieši pēc divām stundām es tevi atmodināšu — lai notiek kas notikdams!

— Pēc divām stundām? — Laura satriekta jautāja. — Tas taču ir daudz par maz!

Zēns nesatricināmi pašūpoja galvu.

— Trīs stundas, Lūkas! Man vajag vismaz trīs stundas, lūdzu!

Brālis nepadevās. — Divas stundas un ne sekundi vairāk, —

viņš bezkaislīgi atkārtoja. — Tad tu tiksi atpakaļ tieši uz vakariņām. — Un, gandrīz neslēpdams smīniņu, zēns piebilda: — Bet, ja tev nepietiek laika, palūdz talkā Persiju.

— Draņķis tāds! — Laura nošņācās, bet tad padevās. — Labi, norunāts, — viņa nopūtās un pienāca tuvāk draugiem. — Klausieties: jums tikai jāraugās, lai manam ķermenim, kas paliks šeit, nekas nenotiktu. Vislabāk palieciet visu laiku šeit un nelaidiet istabā nevienu, kam nevar uzticēties, — skaidrs?

Spriežot pēc Kajas izskata, meitene kuru katru brīdi bija gatava izplūst asarās. — Skaidrs, — viņa raudulīgi atteica. Tad piecēlās un apskāva Lauru, acīs mirdzot miklumam. — Lai veicas! Sargi sevi un atgriezies sveika un vesela!

Arī Lūkass atvadīdamies apskāva māsu. — Lūdzu, uzmanies! — viņš piekodināja. — Un nekādā ziņā neriskē pārāk daudz — arī tad, ja neko neuzzināsi par tēti!

Laura nomākta pamāja. Viņas seja bija zaudējusi krāsu, un gandrīz vai šķita, ka meitenei ir mazliet bail. Viņa lēnām izstiepās gultā, aizvēra acis un dziļi ieelpoja. Meitene mēģināja aizmirst visu apkārtējo, lai nokļūtu stāvoklī, kas viņas garam ļautu atraisīties no zemes pievilkšanas spēka. Tā kā šeit nebija neviena cita sargātāja, tad Laurai šoreiz nācās pašai noskaitīt no aizlaikiem pārmantotos vārdus:

— Laika upe, ieklausies,

Laika upe, atveries,

Laika upe, es jau nāku,

Liniem mani savās skavās!

Šoreiz pagāja ilgāks laiks, līdz viņu ierāva gaismas tunelī. Ķermenis sākumā pretojās viņas gribai, līdz tomēr padevās mūžīgajai laika straumei. Kamēr Kaja un Lūkass, gan baiļodamies, gan apbrīnodami, vēroja, kā apziņa pamet draudzeni, Lauras sapņu tēls devās cauri laikam un telpai ceļojumā, kas cilvēka prātam nebija aptverams.

2 1. nodala BAISAS AIZDOMAS

Kāda drausmīga smirdoņa, Laura nodomāja, tā neapšaubāmi ir sēra kodīgā dvaka! Vai Lūkasam būtu izrādījusies taisnība? Vai es tiešām būtu piezemējusies nāvējošajā purvā, kura malā atrodas Tumsas cietoksnis? Laurai no bailēm kļuva nelabi, bet nu jau viņas ausīs iespiedās strupi uzsaucieni un negantas lamas, kas sajaucās ar pakavu klaboņu un smagu ķēžu žvadzoņu.

Elpu aizturējusi, Laura mazliet pavēra acis — un atvieglota ieraudzīja, ka šoreiz bija nolaidusies pareizajā vietā: viņa stāvēja milzīgas pils iekšpagalmā, tās varenie mūri un torņi sniedzās naksnīgajās debesīs gandrīz bezgalīgi augstu. Virs drūmā cietokšņa bija atausuši divi mēneši: dzeltenīgi vizošais Zemes pavadonis un mirdzoši zilā Zeme, ko Laura gan pazina tikai pēc kāda brītiņa.