laura un Septiņu mēnešu zīmogs

— Zinu, — Melnais hercogs sabozies sacīja. — Bet kā tas puisis varēja līdz turienei nokļūt, Gaišredzīgā kristāla neatklāts?

— Varbūt viņš nojauta, ka man pieder šis burvju akmens, — Sirīna atteica. — Tālab viņš noteikti būs gājis pa slepenajām feju takām. Zinātāju tās ne tikai ātrāk aizved pie mērķa, bet arī pasargā no tumšajām zintīm.

— Bet kā tad...?

Sirīna pārtrauca tirānu. — Vai nu Silvāns jau ir drošībā — man gan tā neliekas...

— Vai arī?

— ... vai viņam beidzies ūdens, un viņš slāpju dēļ atstājis slepeno taku.

— Vienalga, lai kā arī būtu. — Ļauns prieks par gaidāmo Borborona sejā raisīja ņirdzīgu smīnu. — Nu viņš vairs neizbēgs manai melnajai sardzei!

— Non, non, nonJ* — Persijs sašutis purināja galvu. — Tu nekādā ziņā nedrrīksti doties sapņu ceļojumā uz Avanterru, Laura. Tev nav nekādū izrredžū — turrklāt tu vēl nokļūsi dzivibas brries-mās!

Laura trakā niknumā nosvieda paukošanas masku uz sporta zāles grīdas. — Bet beidzot taču kaut kas ir jādara! — viņa iešņācās, katru vārdu pavadīdama ar nesavaldīgām floretes kustībām.

— Mēs nevaram tēti vienkārši atstāt likteņa varā!

— Neviens arri netaisās to darrīt! — Skolotājs bija iekaisis, un varēja manīt, ka viņš nespēj attaisnot Lauras nosvērtības trūkumu. — Mēs darrīsim visu, kas mūsu spēkos, lai atbrrivotu Mariusu! Bet tādēļ jāsaglabā skaidrra galva. Neparrdomāta rrīcība mūs nekādā ziņā nenovedīs pie merrka!

— Un ko tad, ja viņi tētim uzlikuši pārakmeņojumu? — meitenes acīs iemirdzējās asaras, kamēr viņa pati raudzījās skolotājā, cerēdama rast sapratni. — Vai tad tu nezini, ka pēc septiņiem mēnešiem tas paliek uz visiem laikiem?

— Zinu gan, Laura! — Persijs piespieda sevi nomierināties un šņaukājās kā astmatisks dervišs. — Tomerr tas vēl nav iemesls sprrāgt gaisā. Nav taču drroši zināms, vai tumsas piekrritēji tavam tētim nudien uzlikuši šīs mocības...

— Protams, ka ir uzlikuši! — meitene saniknota viņu pārtrauca. — Citādi viņš jau sen būtu devies sapņu ceļojumā, lai apciemotu mani.

— Bļem-bļem-bļem! — Skolotājs velti pūlējās saglabāt mieru.

— Varr taču būt dažnedažādi iemesli, kāpēc viņš to nav darrījis. Taču pat tad, ja tev irr taisnibā, šis pārrakmeņojums Mariusam nevarr būt uzlikts pārrāk ilgi.

— Kā tad tu to zini? Tētis jau vairāk nekā gadu atrodas tumšo spēku varā!

— Taisnība. Bet palauzi vienrreiz savu glīto galviņu, Laura, un padomā: pēdējorreiz tu viņu rredzejī savas trrispadsmitās dzimšanas dienas naktī, vai ne?

Laura saērcināta nošņaukājās. — Nu un tad?

— Tas nozīmē, ka Mariusam varrēja uzlikt pārrakmeņojumu, ātrrākais, tikai pēc tam. Kopš tā laika irr pagājuši tieši divi mēneši, un tālab vēl laika irr gana, lai izglābtu tavu tēti.

Laura neatbildēja. Viņa atglauda no pieres sasvīdušos matus un sarūgtināta raudzījās Persijā. '

— Lieliski saprrotu tavu nepacietibū. — Skolotājs mēģināja izkliedēt saspringuma pilno atmosfēru ar samiemiecisku smaidu.

— Bet tavs plāns ir bezcerrīgs. Turr tu būtu tikai pati parr sevī. Uz Avanterru tevi neviens nevarres pavadīt, un, ja dosies tieši lauvam rrīklē, tad tevi gaida drroša nāve. — Viņš pienāca meitenei cieši klāt un mierinādams uzlika roku viņai uz pleca. — Cerru, ka šo tēmu būsim izrrunājuši rreizi parr visām rreizēm?

Atbildes vietā Laura novērsās un noliecās pēc paukošanas maskas. Jo ātrāk mēs tēti atbrīvosim, jo labāk, viņai iešāvās prātā.

Galu galā neviens nevar zināt, kādas ellišķības tiem tumsas aizstāvjiem vēl ir padomā. Varbūt viņi pazīst mocības, kas krietni pārspēj pārakmeņojumu? Un ja nu viņi tēti nepārtraukti spīdzina? Tik ļoti, ka viņš to nespēs izturēt?

Laura šo domu paturēja pie sevis. Viņa bija stingri nolēmusi doties sapņu ceļojumā pie tēva. Viņai pašai jāpārliecinās, kā tētim tur klājas, — un no šī lēmuma neviens viņu neatrunās.

— Pēc kā tu izskaties? — Lūkass pārsteigts apstājās Lauras istabas durvīs un izbrīnīts vērās māsā. — Uz karnevālu esi sataisījusies, vai?

— Es viņai uzdevu tieši tādu pašu jautājumu, — Kaja iesprauda.

— Bet viņa man neko negribēja teikt un gaidīja, līdz tu būsi atnācis. Lai nevajadzētu skaidrot divreiz! — Sarkanmate, ceļus pievilkusi, sēdēja gultā un ērcīgi pētīja draudzeni.

Laura sēdēja uz krēsla pie sava rakstāmgalda, tērpusies Alarika drānās. No lielās beretes, kas nāca no Persija mantības, viņa bija atteikusies, un viņas mati bija izlaisti pāri brūnajam ādas kamzolim.

Viņa izskatās ļoti nopietna un par kaut ko pārliecināta, Lūkass nodomāja.

— Būtu fantastiski, ja tu beidzot aizvērtu durvis! — māsa norīkoja. — Caurvējš!

Skarbā toņa pārsteigts, Lūkass saviebās un atvainodamies pacēla rokas. — Būs jau labi — sorr! — Viņš pasteidzās izpildīt Lauras rīkojumu un atzvēlās Kajas gultā. — Tu taču atļausi? — viņš pavaicāja un, atbildi nenogaidījis, nolauza rindiņu no šokolādes, kas stāvēja uz naktsskapīša, un iestūķēja to mutē.

— Ei, tu! — Kaja uzmeta viņam sašutuma pilnu skatienu.

— Mana pēdējā tāfelīte!

Gremodams pilnu muti, Lūkass atmeta ar roku. — Gan pārdzīvosi. Turklāt līdz vakariņām palikušas tikai divas stundas. Līdz tam brīdim badā noteikti nenomirsi.