Devējs

-    Vispirms izklāsta nodzīvoto dzīvi. Tas vienmēr no­tiek vispirms. Tad uzsauc tostu mēs visi paceļam glā­zes un priecīgi uzsaucam tostu. Pēc tam dziedam himnu. Roberto noturēja tiešām lielisku atvadu runu. Un daži no mums arī lūdza vārdu, vēlot viņam visu to labāko. Es gan to nedarīju. Publiska runāšana man nekad nav padevu­sies. Roberto bija tik saviļņots! Tev vajadzēja redzēt viņa sejas izteiksmi, kad viņam atļāva iet!

Jonas roka, ar sūkli beržot sievietes muguru, apstājās, un zēns domīgi iejautājās:

-     Larisa, kā notiek pati atbrīvošana? Kur Roberto devās?

Viņa īsi paraustīja kailos, slapjos plecus.

-   Es nezinu. Šķiet, ka to neviens, ja neņem vērā komi­teju, nezina. Roberto tikai paklanījās mums un tad devās, kā jau visi citi, cauri īpašām durvīm uz atbrīvošanas istabu. Bet tev būtu derējis redzēt viņa seju! Gribētos teikt, ka tur atspoguļojās laime.

Jona pasmaidīja.

-    Kaut arī es to būtu redzējis!

Larisa piekrītoši pamāja.

-    Nezinu, kāpēc bērniem to neļauj noskatīties. Var­būt tur nav pietiekami daudz vietas. Atbrīvošanas istabu vajadzētu paplašināt.

-    Ierosināsim to komitejai! Varbūt viņi izpētīs šo jau­tājumu, -Jona viltīgi sacīja, un Larisa iespurdzās.

-    Kā tad! vecā sieviete skaļi noteica, un Jona palī­dzēja viņai izkāpt no vannas.

5

No rītiem, kad ģimenes locekļi pie brokastu galda atklāja, par ko sapņojuši, Jonam parasti nebija daudz sakāmā. Sapņoja viņš reti. Reizēm zēns pamodās, mig­laini atcerēdamies sapņa fragmentus, bet nespēja tos satvert un salikt kopā, lai kā veselumu to būtu vērts pavēstīt rīta stāstīšanas rituālā.

Šorīt kaut kas bija mainījies. Pagājušo nakti viņš bija redzējis ļoti spilgtu sapni.

Kamēr Lilī, kā parasti, kavējās pie sava nebeidzami garā un biedējošā sapņa, kurā pretēji noteikumiem viņa bija braukusi ar mātes divriteni, līdz viņu noķēra drošības sargi, Jonas domas klejoja apkārt.

Visi uzmanīgi klausījās Lilī klāstītajā un pārrunāja sapnī ietverto brīdinājumu.

Paldies, Lilī, par tavu sapni!

Jona nedomājot izrunāja standartfrāzi un mēģināja koncentrēties, kad māte aprakstīja sava sapņa fragmentu: nemiera pilnu ainu, kurā viņa bija saņēmusi rājienu par to, ka īsti neizprata kādu likuma pārkāpumu. Ģimene kopīgi apspriedās un nonāca pie secinājuma, ka tas varētu būt radies no uzkrātajām izjūtām, kad par otrreiz izdarītiem nopietniem pārkāpumiem pilsoņi bija jāsoda atkārtoti.

Tēvs sacīja, ka neesot neko sapņojis.

-    Geib? tēvs apjautājās, ieskatoties jaunbērna gro­ziņā, kur mazais gulēja pēc barošanas, gatavs dienas gai­tām aprūpes centrā.

Visi iesmējās. Sapņu stāstīšanu sāka trisgadnieki. Ja ari jaunbērni kaut ko sapņoja, par to neviens nezināja.

-Jona? māte painteresējās.

Viņam to vienmēr pavaicāja, lai gan visi zināja, ka Jonam reti bija, ko stāstīt.

-    Pagājušo nakti man bija sapnis! Jona atklāja un, nemierīgi sagrozījies krēslā, sarauca pieri.

-    Labi, tad pastāsti to! tēvs mudināja.

-    Sīkumos man pašam vēl nav skaidrs. Jona mēģi­nāja atcerēties savādo sapni. Šķiet, es atrados vecļaužu mītnes vannasistabā.

-    Vakar tu tur patiešām biji, tēvs atgādināja.

Jona pamāja. Jā, bet tas bija citādi. Sapni ari bija

vanna, bet tikai viena. Toties īstajā vannasistabā tādu ir veselām rindām. Ari sapni telpa bija silta un mitra. Es biju novilcis tuniku, bet virsvalku nebiju uzģērbis, man bija kailas krūtis. Bija ļoti silts, tāpēc nosvīdu. Arī Fiona bija turpat tāpat kā vakar.

-    Un Ašers? māte jautāja.

Jona pakratīja galvu.

-     Nē, telpā biju tikai es un Fiona; vieni paši stāvē­jām pie vannas. Viņa smējās. Bet es ne. Sapnī uz viņu pat mazliet dusmojos, jo nešķita, ka viņa mani uztvertu nopietni.

-    Kas viņai bija jāuztver nopietni? Lilī vaicāja.

Jona lūkojās šķīvī. Viņš pats īsti nesaprata, kāpēc

jutās samulsis.

-    Liekas, es viņu mēģināju pārliecināt, lai viņa iekāpj vannā, kas pilna ar ūdeni.

Zēns apklusa. Viņš zināja, ka jāizstāsta viss sapnis, ka ne tikai pareizi, bet pat nepieciešami izstāstīt visu sapni. Tāpēc viņš sevi piespieda izstāstīt arī to sapņa daļu, kas bija likusi viņam justies neērti.

-   Es gribēju, lai viņa novelk drēbes un iekāpj vannā, zēns aprauti paskaidroja. Gribēju viņu nomazgāt. Rokā turēju sūkli. Viņa negribēja paklausīt, tikai smējās un teica "nē".

Viņš ielūkojās vecākiem sejā. Tas arī viss.

-    Vai vari aprakstīt, kas tavā sapnī bija pati galvenā sajūta? tēvs jautāja.

Jona aizprātojās. Detaļas bija neskaidras un miglai­nas. Savukārt sajūtas konkrētas un skaidras; par sapni domājot, tās atkal atgriezās.

-    Tāda kā vēlme, zēns teica. Es zināju, ka viņa to nedarīs. Un, liekas, zināju arī to, ka viņai nemaz nevaja­dzētu, neklātos tā darīt. Tomēr es to tik ļoti gribēju! Jutu, kā šī vēlme pārņem mani visu.

-    Paldies par tavu sapni, Jona. Māte pēc brīža palū­kojās uz tēvu.

-    Lilī, laiks doties uz skolu! tēvs mudināja. Vai nāksi līdzi un pieskatīsi mazuli sēdeklītī? Mēs taču negri­bam, lai viņš izveļas ārā.