Devējs

Jona piecēlās, lai sakārtotu skolas somu. Zēnu maz­liet pārsteidza tas, ka pirms pateicības frāzes par sapņa atstāstīšanu to neviens nebija apspriedis. Varbūt arī pārējiem ģimenes locekļiem tas šķita pārāk mulsinoši?

-     Pagaidi, Jona, māte maigā balsī ierunājās. Es uzrakstīšu atvainošanās vēstuli tavam skolotājam, lai tev pašam nebūtu jāprasa piedošana par nokavētu nodar­bību.

Zēns apmulsis apsēdās krēslā un pamāja tēvam un Lilī, kad viņi devās prom no mājas, paņēmuši mazo Geibu līdzi pārnēsājamā bērnu sēdeklītī. Viņš vēroja, kā māte savāc kopā brokastu paliekas un novieto sainīti uz paplātes pie ieejas durvīm, lai to vēlāk aizvestu savācēju komanda.

Visbeidzot viņa piesēda zēnam līdzās pie galda.

-    Jona, viņa ar smaidu sejā teica, vai atceries sajūtu, ko aprakstīji kā vēlmi? Tās bija tavas pirmās alkas. Es un tēvs jau gaidījām, ka kādu dienu tam ar tevi jāno­tiek. Tas notiek ar ikvienu. Arī ar tavu tēvu, kad viņš bija tavā vecumā. Ari man bija tāpat. Kādu dienu tas notiks ar Lilī. Turklāt bieži vien tas iesākas sapnī, māte piebilda.

Alkas. Jona jau iepriekš bija dzirdējis šo vārdu. Viņš atcerējās, ka par alkām bija rakstīts ari "Noteikumu grā­matā", tikai viņš bija aizmirsis, kas īsti tur bija teikts. Laiku pa laikam par to atgādināja skaļruņi.

Uzmanību! Atgādinām, ka par alkām jāziņo, lai

saņemtu atbilstošu ārstēšanu.

Parasti viņš šo paziņojumu bija ignorējis, jo uz sevi to neattiecināja. Tāpat kā lielākā daļa iedzīvotāju, viņš ignorēja vairumu paziņojumu, ko vēstīja skaļruņi.

-    Vai man par to jāziņo? zēns jautāja.

Māte iesmējās. Tu jau to izdarīji, izstāstot mums sapni. Ar to pietiek.

-    Bet kā tad ar ārstēšanu? Skaļruņi ziņo, ka jāsaņem ārstēšana.

Jona jutās nožēlojami. Tūlīt jānotiek divpadsmit gadu ceremonijai, bet viņam jādodas saņemt kaut kādu ārstē­šanu. Un tikai viena muļķīga sapņa dēļ!

Māte atkal iesmējās, šoreiz tas skanēja kā mierinā­jums.

-     Nē, nē, viņa sacīja. Runa ir tikai par tableti. Tagad tu esi gatavs tabletei! Šīs alkas ārstē ar medika­mentiem.

Jonas seja atplauka smaidā. Par tabletēm viņš kaut ko zināja. Vecāki tādas iedzēra katru rītu, un arī daži no viņa draugiem. Reiz, kad viņš kopā ar Ašeru ar divriteņiem bija devušies uz skolu, Ašera tēvs, ārdurvīs iestājies, bija saucis nopakaļ:

-    Dēls, tu aizmirsi iedzert tableti!

Labdabīgi burkšķēdams zem deguna, Ašers bija brau­cis atpakaļ, bet Jona viņu gaidīja uz ietves.

Par šādām lietām draugu nemēdza izjautāt, jo tas varēja iekrist tādā jautājumu kategorijā, kas apzīmēta ar nosaukumu "būt atšķirīgam". Ašers katru rītu dzēra tableti, Jonam tā nebija jādara. Lai nepārkāptu pieklā­jību, vienmēr drošāk bija runāt par ko tādu, kas abus vieno, nevis šķir.

Zēns norija nelielo ripiņu, ko māte pasniedza.

-    Un tas ir viss?

-    Jā, māte atbildēja, noliekot zāļu pudelīti skapī. Bet tu nedrīksti to aizmirst. Pirmajās nedēļās es atgā­dināšu par tableti, bet vēlāk tev būs jāatceras pašam. Ja aizmirsīsi iedzert zāles, alkas atgriezīsies. Varbūt atkal sapņos. Reizēm zāļu daudzums jākoriģē, dažreiz var nāk­ties dzert vairākas ripiņas.

-    Ašers arī tās lieto, Jona atklāja.

Māte nelikās pārsteigta un pamāja ar galvu.

-    Iespējams, ka tā dara daudzi no tavas grupas. Vis­maz zēni. Un drīz tā darīs visi, ari meitenes.

-    Cik ilgi tās jādzer?

-   Visu pieaugušā dzīvi, līdz nonāksi vecļaužu namā, māte paskaidroja. Bet pie tā pierod, pēc laiciņa vairs tam nepievērsīsi uzmanību.

Tad viņa ieskatījās pulkstenī.

-    Ja dosies uz skolu, tūlīt, tad stundas nenokavēsi. Pasteidzies!

-   Un vēlreiz paldies, Jona, ka izstāstīji sapni! ejot uz durvju pusi, viņa piebilda.

Minot pedāļus ceļā uz skolu, Jona sajuta savādu lep­numu par to, ka nu pievienojies tiem, kas lieto tabletes, īsu brīdi viņš tomēr atcerējās sapni. Tas bija raisījis patī­kamas jutoņas, lai gan mazliet juceklīgas un neskaidras, tomēr viņam bija paticis tas, ko māte nosauca par alkām. Zēns atcerējās, ka pēc pamošanās atkal bija gribējis to izbaudīt.

Tāpat kā, pagriežoties gar stūri, no redzesloka izzuda mājas, attālinājās arī domas par sapni. Pavisam īsu mir­kli, mazliet vainīgs juzdamies, viņš bija mēģinājis pie­dzīvoto atsaukt atpakaļ. Bet reiz sajustais bija kaut kur izgaisis. Alkas bija pārgājušas.

6

-    Lilī, lūdzu, paliec mierā! māte vēlreiz noteica.

Meitene, stāvēdama mātei priekšā, nepacietīgi gro­zījās.

-     Es pati varu sasiet, viņa žēlabainā balsī sacīja. Parasti taču to daru.

-     Zinu, māte atbildēja, sakārtodama matu lentes sapītajās meitenes bizēs. Bet labi zinu arī to, ka tās nezin kāpēc vienmēr atraisās un visai bieži pēcpusdienā vienkārši nokarājas pār muguru. Vismaz šodien mēs gri­bētu, lai tās turas kārtīgi un paliek matos līdz pat vaka­ram.

-     Man nepatīk lentes. Labi, ka man tās jāsien vēl tikai vienu gadu, meitene aizkaitināti komentēja. Un nākamgad dabūšu arī riteni! viņa jau priecīgāk piebilda.