Devējs

Tomēr prāts bija kļuvis neparasti modrs. Pat tik īss brīdis, saņemot siltumu, bija atvairījis letarģiju un vēlmi padoties un atjaunojis dzīvotgribu. Jona sāka iet ātrāk, pēdas viņš vairs gandrīz nejuta. Pakalns bija slidens un stāvs, zēnu kavēja sniegs un spēku trūkums. Pārāk tālu viņš netika paklupa un sakņupa uz priekšu.

Nokritis uz ceļiem un nespēdams piecelties, Jona mēģināja vēlreiz. Apziņa pieķērās vēl citai siltumu pār­raidošai, trīsuļojošai atmiņai, un viņš izmisīgi mēģināja pie tās turēties, uzpūst to lielāku un pārraidīt Gabrielam. Mirklīgais siltuma vilnis stiprināja spēkus un apņemša­nos, un Jona pieslējās kājās. Arī Gabriels, Jonam sperot soli, sakustējās.

Bet tad atmiņas aina pazuda bez pēdām, atstājot abus vēl spalgākā salā nekā iepriekš.

Ja vien Jonam nebūtu trūcis laika pirms bēgšanas, lai saņemtu vairāk enerģijas no devēja! Varbūt tagad Jonas rīcībā būtu vairāk spēka. Bet nebija jēgas kavēties, domājot, kā būtu, ja būtu… Tagad viņam bija jākoncen­trējas uz to, lai cilātu kājas, sildītu Gabrielu un virzītos uz priekšu.

Jona kāpa, atkal apstājās un īsu brīdi sildīja abus ar nelielu atmiņas drusku; šķita, ka tā nu gan ir pēdējā, kas palikusi.

Kalna virsotne likās vēl tik tālu, un viņš nezināja, kas sagaida aiz tās. Bet nekas cits nebija atlicis, vajadzēja doties uz priekšu. Zēns cīnījās augšup.

Beidzot sasniedzot kalna virsotni, kaut kas sāka mainīties. Siltāk nekļuva, nē; drīzāk viņš jutās pat vai­rāk nosalis un nejūtīgāks nekā iepriekš. Viņš nebija atguvis spēkus, soļi bija pat nedrošāki nekā parasti, un viņš tik tikko spēja pavilkt apsaldētās un nogurušās kājas.

Piepeši pavisam neizskaidrojamā kārtā Jona jutās lai­mīgs. Viņš atcerējās laiku, kad bija laimīgs. Atminējās vecākus un māsu. Atminējās savus draugus, Ašeru un Fionu. Un vēl viņš atcerējās skolotāju.

Pēkšņi zēnu pārplūdināja prieka pilnas atmiņas.

Jona sasniedza kalna kori un juta, ka pēdas zem grim­stošā sniega balstās uz līdzenas virsmas. Vairs nebija jāvirzās pret kalnu.

Mēs esam gandrīz galā, Geib, viņš čukstēja, nesa­prazdams, no kurienes radusies šāda pārliecība. Šo vietu es atceros.

Un tā bija taisnība. Bet tā vairs nebija jutoņa, it kā tvertos pie gaistošām un netveramām atmiņām. Tas bija citādi. Tas bija paturams. Tās bija viņa paša atmiņas.

Jona apskāva Gabrielu un straujām kustībām viņu berzēja, sasildīdams, turēdams pie dzīvības. Vējš bija stindzinoši auksts. Sniega vērpetes tinās apkārt, noslēp­damas skatam apkārtējo ainavu. Bet kaut kur priekšā Jona nešaubījās aiz puteņa, kas neļāva redzēt, bija sil­tums un gaisma.

Ar pēdējiem spēkiem un nekļūdīgu nojautu Jona uzgāja ragavas, kas viņu gaidīja kalna virsotnē. Nejūtī­giem pirkstiem zēns atrada ragavu striķi.

Viņš apsēdās uz ragavām un cieši piekļāva klāt Geibu. Lai gan nogāze bija stāva, tomēr sniegs pūkains un viegls, un Jona apjauta, ka šoreiz nebūs ne ledus, ne kri­tiena, ne sāpju. Pārsalušajā augumiņā sirds dziļumos uzbangoja cerība.

Viņi sāka slīdēt lejup.

Jona juta, ka zaudē samaņu un ar visu būtību centās ragavās sēdēt taisni, cieši satverot Gabrielu un turot viņu drošībā. Slieces pluinīja sniega vālus, un vējš šaustīja seju, kad viņi taisnā līnijā, šķeļot kupenas, traucās cauri nebeidzamam klājam, kas šķita vedam uz galamērķi. Tur, Jona to allaž bija jutis, viņu gaidīja Cituriene: gan viņu nākotne, gan pagātne.

Zēns piespieda sevi atvērt acis, traucoties arvien tālāk lejā no kalna, un pēkšņi viņš samanīja gaismu un to pazina. Jona zināja, kas tur spīd cauri istabu logiem. Sarkanā, zilā, dzeltenā krāsa mirgo eglītē tādā vietā, kur ģimene rada un glabā atmiņas, kur cildina un svin mīles­tību.

Lejup, lejup, arvien ātrāk un ātrāk! Pēkšņi viņš, pil­nīgi pārliecināts un prieka pilns, skaidri saprata: tur, lejā, viņu jau gaida un gaida arī mazuli. Pirmo reizi Jona saklausīja kaut ko tādu, ko varētu dēvēt par mūziku. Viņš izdzirda cilvēkus dziedam.

Tālu aiz muguras, viņpus laikam un telpai, no vietas, ko viņš bija atstājis,"arī it kā skanēja mūzika.

Bet varbūt tā bija tikafatbalss.