Devējs

un saldumi ir jāapēd, nevis jānoslēpj bija domāts viņam. Todien, pagājušajā mēnesī, viņš bija paņēmis ābolu, lai apēstu to mājās. Neviens to nebija pieminējis, pat ne viņa vecāki, jo publisks paziņojums bija pietiekams, lai panāktu nožēlu. Protams, viņš bija atdevis ābolu un nākamajā rītā pirms stundām atvainojies atpūtas zonas direktoram.

Jona nespēja izmest no prāta šo atgadījumu un jop­rojām izjuta kaunu. Ne jau par to, ka bija atskanējis šis paziņojums vai par to, ka viņam nācās atvainoties. Tās bija standarta procedūras, un viņš tās bija pelnī­jis. Tomēr viņš nespēja aizmirst pašu atgadījumu. Zēns nodomāja, ka viņam droši vien būtu vajadzējis savas sajūtas paust tovakar ģimenes vidū, kad pēc vakara maltītes katrs ģimenes loceklis atklāja savus dienas pārdzīvojumus.

Tomēr notikušo izteikt vārdos viņš nebija spējis, nevarēja ari saprast apmulsuma iemeslu, tāpēc bija ļāvis visam ritēt savu gaitu.

Atpūtas starpbrīža laikā viņi ar Ašeru bija spēlējušies. Tad Jona, neko īpašu nedomādams, no uzkodu groza, kas tur parasti stāvēja, bija paķēris ābolu un metis ar to drau­gam. Ašers ābolu noķēra un_meta atpakaļ, un tā sākās gluži parasta mētāšanās.

Tas nebija nekas neparasts. Neskaitāmas reizes zēni bija spēlējuši šo spēli: metuši un ķēruši, metuši un ķēruši.

Jonam tas piepūli neprasīja, viņš pat mazliet garlai­kojās, lai gan Ašers aizrāvās; zēnam patika mētāt priekš­metus, tas palīdzēja viņam uzlabot kustību koordināciju, kas īsti neatbilda standartiem.

Pēkšņi Jona, ar skatu sekojot līdzi ābolam, bija ievē­rojis, ka tas mainās. Uz pavisam īsu brīdi.

Zēns atcerējās, ka šo izmaiņu bija pamanījis, kad ābols atradās gaisā. Lai cik rūpīgi viņš to pētīja, kad atkal noķēra, tas arvien bija tas pats ābols, nekas nebija pārvērties. Tas pats izmērs un forma: nevainojami apaļa forma. Tā pati nenoteiktā nokrāsa, tādā pašā tonī kā viņa tunika.

Ābolā nebija nekā īpaša. Jona pasvārstīja to plauk­stās, pameta gaisā un atkal svieda Ašeram. Un tad vēl­reiz gaisā, tikai uz īsu brīdi ābols bija mainījies.

Tas atkārtojās četras reizes. Jona samirkšķināja acis, pavērās apkārt un tad pārbaudīja redzi, mēģinot sala­sīt mazos burtiņus uz identifikācijas nozīmītes, kas pie­sprausta pie tunikas. Savu vārdu viņš varēja salasīt labi. Tāpat teicami redzēja Ašeru laukuma otrā galā. Nebija nekādu problēmu noķert ābolu.

Jona lauzīja galvu, bet nespēja saprast.

-    Aš? viņš sauca. Vai tev kaut kas nešķiet nepa­rasti? Ar ābolu?

-    Nūjā! Ašers smiedamies attrauca. Tas lec man ārā no rokām un krīt zemē. Ašers atkal bija nometis ābolu.

Ari Jona iesmējās, cenzdamies atvairīt uzmācīgo pār­liecību, ka kaut kas tomēr bija noticis. Un tad, par spīti noteikumiem, kas attiecas uz atpūtas zonu, viņš ābolu bija paņēmis līdzi uz mājām. Vakarā, pirms mājās pārra­dās vecāki un Lilī, viņš turēja ābolu rokās un ļoti uzma­nīgi pētīja. Ašers to vairākas reizes bija nometis zemē, tādēļ ābols bija apbružāts un mazliet bojāts, tomēr nekas cits neparasts nebija manāms.

Jona pat aplūkoja to ar palielināmo stiklu. Pamētāja pāri istabai, vēlreiz aplūkoja un tad ripināja to pa galda virsmu, gaidot, līdz atkal notiks kaut kas īpašs.

Bet nekas nenotika. Vienīgais, kas atgadījās ārpus kārtas, bija paziņojums skaļruņos, un, lai gan skaļi viņa vārds minēts netika, tas bija paredzēts Jonam, un abi vecāki, to noklausoties, zīmīgi raudzījās uz viņa galdu, kur joprojām stāvēja ābols.

Tagad, sēžot pie rakstāmgalda, nokrauta ar mājas­darbiem un vērojot, kā ģimene ucinās ap jaunbērnu pār­nēsājamā sēdeklītī, Jona papurināja galvu, cenšoties aiz­mirst dīvaino atgadījumu. Zēns sevi piespieda sakārtot papīrus un mēģināja pamācīties vēl pirms vakariņām. Mazulis Gabriels grozījās sēdeklītī un grasījās uz raudā­šanu, bet tēvs, atverot kasti, kurā stāvēja piena maisī­jums un barošanas piederumi, klusā balsi skaidroja Lilī, kā norit barošanas procedūra.

Vakars pagāja tāpat kā citi vakari ģimenes vienībā, mājā un kopienā klusi un mierīgi pārdomājot dienas notikumus; tas bija laiks atpūtai un atjaunotnei, lai saga­tavotos jaunai dienai. Neparasti bija tikai tas, ka tagad te atradās arī jaunbērns ar gaišām, nopietnām acīm, kas šķita visu saprotam.

4

Lēnām ripinoties ar divriteni, Jona lūkojās apkārt, vai pie kādas ēkas neredzēs Ašera braucamo. Brīvprātīgā pienākumus viņš parasti atteicās veikt kopā ar draugu, jo Ašers bieži vien muļķojās un neļāva paveikt kaut ko nopietnu. Patlaban, kad viņiem tuvojās divpadsmit gadu vecums un piedalīšanās brīvprātīgajās stundās drīz beig­sies, tam vairs nebija lielas nozīmes.

Iespēja izvēlēties, kur pavadīt šo laiku, Jonam vien­mēr bija likusies īpaša privilēģija pārējās diennakts stundas tika rūpīgi pārraudzītas un regulētas.

Viņš atcerējās laiku, kad bija kļuvis astoņus gadus vecs šo vecumu drīz sasniegs arī Lilī, un viņam pie­nācās šī izvēles brīvība.