Devējs

Arī tagad divas no viņu grupas Fiona un vēl kāda meitene, vārdā Tea, uz īsu brītiņu bija aizgājušas no grupas, lai pievienotos vecākiem, kad tie audzināšanā saņems otro bērnu. Tomēr tik liela bērnu gadu starpība ģimenes vienībā bija neierasta.

Kad ceremonija, kurā piedalījās viņas ģimene, bija beigusies, Fiona atkal ieņēma vietu krēslā priekšā Ašeram un Jonam. Meitene pagriezās un čukstēja:

Viņš ir tik mīlīgs! Tomēr man ne pārāk patīk viņa vārds.

Viņa sašķobīja seju un ieķiķinājās. Fionas jauno brā­līti nosauca par Bruno.

Jā, vārds nav izcili skaists, Jona nodomāja: kā, piemē­ram, Gabriels. Tomēr tam nav ne vainas.

Aplausi skatītāju zālē katrā vārda došanā tie bija aizrautīgi nu pieauga nepieredzētā skaļumā. Kāds vecāks pāris, lepnumā starojot, saņēma vīriešu kārtas jaunbērnu, un viņu nosauca par Kalebu.

Jaunais Kalebs bija bērns, kas aizvietoja zaudējumu. Pāris bija zaudējis savu pirmo Kalebu līksmu un prieka pilnu četrgadnieku. Bērna zaudēšana notika ārkārtīgi reti. Dzīves apstākļi kopienā bija ļoti droši. Ikviens iedzī­votājs bērnus īpaši paturēja acīs, lai viņiem nekas neno­tiktu. Tomēr nezin kādā veidā pirmajam Kalebam bija izdevies nemanītam klīst apkārt, līdz viņš iekrita upē. Visa kopiena kopīgi noturēja zaudējuma ceremoniju, augu dienu murminot Kaleba vārdu: arvien lielākām un lielākām pauzēm, arvien klusāk un lēnāk, tā ka, garajai dienai tiecoties pret vakaru, mazais Kalebs šķita aizslī­dam prom no ikviena apziņas.

Tagad īpašā vārda došanas ceremonijā kopiena veica īsu aizstāšanas ceremoniju; kopš iepriekšējā Ka­leba zaudējuma pirmo reizi pēc nelaimes atkārtojot šo vārdu vispirms murminot klusu un lēni, tad arvien skaļāk un ātrāk, kamēr vecāki stāvēja uz skatuves, rokās turēdami aizmigušo jaunbērnu. Radās tāds iespaids, ka atgriežas pirmais Kalebs.

Tad kādam jaunbērnam piešķīra vārdu Roberto, un Jona atcerējās, ka vecaisHoberto bija atbrīvots tikai pirms nedēļas. Bet mazajam Robecte nepienācās aizvietošanas ceremonijas murmināšana: atbrīvošana nebija gluži tas pats, kas zaudējums.

Jona, pieklājīgi valdīdamies, tomēr arvien vairāk gar­laikodamies, nosēdēja visu divgadnieku, trīsgadnieku un četrgadnieku ceremonijas laiku. Tad pienāca pusdienas maltīte to atkal uzklāja ārā pēc kuras visi atgriezās savās sēdvietās, lai noskatītos ceremonijas tiem, kam apritēja pieci, seši, septiņi gadi, un, visbeidzot, pēdējie šodien astoņgadnield.

Jona vēroja un aplaudēja, kad Lilī lepni soļoja ska­tuves virzienā un saņēma žaketi, kas viņu apzīmēja kā astoņgadnieci un viņai šogad būs jāvalkā. Šī bija ar mazākām pogām. Pirmo reizi žaketei bija kabatas; tas liecināja, ka šis vecums ir pietiekami apzinīgs, lai spētu parūpēties par saviem niecīgajiem piederumiem.

Meitene nopietnu vaigu stāvēja, klausīdamās strik­tajos norādījumos par astoņgadnieku pienākumiem un strādāšanu brīvprātīgajās stundās, to viņi šogad veiks pirmo reizi.

Jona tomēr redzēja, ka Lilī, lai gan šķita uzmanīgi sekojam, tomēr ar ilgu pilnu skatienu nolūkojās uz mir­dzošo divriteņu rindu, ko rīt no rīta nodos deviņgadnieku rīcībā.

Nākamgad, Lilī-bilī, Jona nodomāja.

Diena bija gara un nogurdinoša, un pat Gabriels, dienu pavadijis aprūpes centrā, vakarā izcelts no sava groza, tonakt gulēja mierīgi.

Visbeidzot pienāca tās dienas rīts, kad bija jānotiek divpadsmitgadnieku ceremonijai.

Tagad tēvs bija apsēdies auditorijā līdzās mātei. Jona vēroja viņu apzinīgi aplaudējam, kad deviņus gadus vecie cits pēc cita stūma nost no skatuves savus div­riteņus; pie katra bija piestiprināta spoža plāksnīte ar īpašnieka vārdu. Nebija grūti uzminēt, ka vecāki mazliet sarāvās, kad divriteni saņēma Fricis, kurš dzīvoja viņiem kaimiņos, un tūlīt pat ar jauno divriteni ieskrēja skatuves paaugstinājumā. Fricis bija ļoti neveikls pusaudzis, un šī iemesla dēļ viņam bieži nācās paciest rājienus. Viņa pār­kāpumi gan parasti nebija nekas nopietns: kurpes uzau­tas nepareizā kājā, laikā nenodots mājasdarbs, pavirši apgūti viktorīnas jautājumi.

Tomēr katra šāda pieļauta kļūda iespaidoja vecāku kvalifikāciju un kompromitēja kopienā iedibināto kār­tību. Jonas ģimene nepavisam nebija ilgojusies pēc laika, kad arī Fricis dabūs savu divriteni, jo tad, iespējams, tas pārāk bieži mētāsies viņu mājas priekšā, nevis tiks rātni iestumts paredzētajā novietnē.

Visbeidzot deviņgadnieki atgriezās atpakaļ savā vietā, pēc tam kad bija izstūmuši divriteņus ārā, kur katrs tos vēlāk paņems. Deviņgadnieku pirmais brauciens uz mājām ar divriteni bija labs iemesls, lai pajokotu.

-   Vai parādīt, kā jābrauc? gados vecākie draugi skaļi sauca.

-   Zinu jau, zinu, ka līdz šim uz riteņa tu neesi sēdējis.

Vienmēr notika tā, ka plati smaidošie deviņgadnieki, kas, teorētiski pārkāpjot noteikumus, nedēļām ilgi slepus bija praktizējušies, uzkāpa uz divriteņa un aizbrauca, nevainojami turot līdzsvaru, tā ka mazie ritentiņi, kas palīdzētu balansēt, nepieskārās zemei.