Devējs

Savu pirmo brīvprātīgā pienākuma stundu astoņgadnieki uzsāka mazliet saspringti, ķiķinot un dīdoties kopā nelielās grupiņās. Sākumā visi metās pildīt atpūtas pie­nākumu, palīdzot jaunākajiem, ierastajā spēļu laukumā viņi jutās droši. Bet pamazām, citu pavadībā pieaugot pašpaļāvībai un briedumam, tika apgūti arī citi darbi, pakāpeniski nonākot pie tiem pienākumiem, kas vairāk atbilda pašu prasmēm un interesēm.

Vīriešu kārtas vienpadsmitgadnieks, vārdā Bendžamins, teju četrus gadus bija pavadījis rehabilitācijas centrā, strādājot ar tiem, kam gadījies kāds ievainojums. Runāja, ka puisis esot tikpat prasmīgs kā rehabilitāci­jas vadītāji un jau pats izgudrojot ierīces un metodes, lai pacienti ātrāk atveseļotos. Neviens nešaubījās, kādu darbu saņems Bendžamins. Iespējams, viņam pat nebūs jāiziet apmācība.

Bendžamina sasniegumi^atstāja lielu iespaidu uz Jonu. Protams, viņi bija pazīstami, vienmēr vienā grupā, tomēr nekad nebija apsprieduši Bendžamina sasnie­gumus, jo šādas sarunas laikā Bendžamins varētu jus­ties neērti. Nebija iespējams atrast parocīgu veidu, kā apspriest sasniegumus, nepārkāpjot lielīšanās notei­kumu, pat ja tas tā nebija domāts. Tas nebija svarīgā­kais noteikums tāpat kā noteikums, kas ierobežo rupju vārdu lietošanu un sods parasti nebija pārāk nopietns. Lai nu kā vienmēr labāk izvairīties no situācijas, kas tik viegli var izraisīt noteikumu pārkāpumu.

Atstājot aiz sevis dzīvojamās mājas, Jona pabrauca garām kopienas celtnēm, cerot ieraudzīt Ašera divriteni pie kādas no mazajām fabrikām vai biroju ēkām. Zēns ripinājās garām bērnu aprūpes centram, kur Liii pavadīja laiku pēc skolas, un arī rotaļlaukumiem. Tad šķērsoja cen­trālo laukumu un lielo zāli, kur parasti notika iedzīvotāju sapulces.

Jona palēnināja ātrumu un aplūkoja zīmītes ar vārdu uz tiem divriteņiem, kas atradās pie audzināšanas cen­tra. Tad viņš pārbaudīja braucamos pie pārtikas izdales ēkas. Pārtikas izdale vienmēr bija jautrs pasākums, un viņš cerēja tur atrast draugu, lai kopīgi dotos ikdienas izdales apgaitā, pa kopienas dzīvojamām ēkām iznēsājot kartona kastes ar pārtiku. Visbeidzot viņš atrada Ašera divriteni kā parasti nomestu, nevis divriteņu novietnē pie vecļaužu mītnes.

Pie ēkas bija vēl viens bērnu divritenis, un viņš pazina vienpadsmitgadnieces Fionas braucamo. Jonam Fiona patika. Meitenei bija labas sekmes, viņa bija klusa un pieklājīga, tomēr prata arī jokot un smieties, tāpēc Jonu nepavisam nepārsteidza, ka šodien viņa strādā kopā ar Ašeru. Zēns kārtīgi novietoja savu divriteni paredzētajā vietā blakus abu bērnu braucamajiem un iegāja ēkā.

-    Sveiki, Jona, teica reģistratūras darbiniece, izsnie­dzot zēnam parakstīšanai reģistrācijas veidlapu, kur pati blakus iespieda organizācijas zīmogu.

Katra brīvprātīgā stunda tika rūpīgi iegrāmatota, un katrs to varēja aplūkot Pieejamo ierakstu hallē. Reiz, pirms vairākiem gadiem, bērni savā starpā slepeni sačukstējās par kādu vienpadsmitgadnieku zēnu, kas bija ieradies divpadsmit gadu ceremonijā un dabūjis noklausīties pub­lisku paziņojumu, ka nav nostrādājis pietiekami daudz brīvprātīgo stundu, tāpēc darbu viņam nevarēja piešķirt.

Puisim gan deva vēl mēnesi laika, lai viņš stundas izpildītu, taču tad pienākums tika piešķirts privātā kārtā, aplausi neizskanēja un nebija nekādu svinību: vārdu sakot, krišana nežēlastībā apēnoja visu viņa nākotni.

-     Labi, ka šodien ierodas brīvprātīgo papildspēki, teica reģistratore. Šorīt atzīmējam atbrīvošanu, tāpēc dienas plāns ir mazliet mainījies, un ir noderīgi, ja kāds palīdz.

Viņa ieskatījās izdrukātajā lapā.

-    Tā, kas tad mums te ir? Ašers un Fiona palīdz vannasistabā. Varbūt ari tu gribētu viņiem pievienoties? Tu taču zini, kur tā atrodas, vai ne?

Jona pamāja, pateicās un devās tālāk pa garo gaiteni, ieskatoties katrā istabā abās gaiteņa pusēs. Vecļaudis sēdēja klusi, daži apciemoja viens otru un sarunājās, citi nodarbojās ar rokdarbiem vai vienkārši kaut ko meista­roja. Vēl citi snauduļoja. Katra istaba bija ērti mēbelēta, grīdas sedza biezs paklājs. ŠI vieta izdvesa rāmumu un mieru, ne tā kā rūpniecības un izdales punkti, kur ritēja kopienas ikdienas darbi.

Jona priecājās, ka vairāku gadu laikā brīvprātīgās stundas izvēlējies pavadīt dažādās vietās, lai izjustu atšķirību. Viņš gan arī apjauta, ka, nekoncentrējoties uz vienu jomu, viņam kļūst arvien grūtāk saprast nebija pat ne minējuma -, kas varētu būt viņa darbs.

Jona iesmējās. Atkal domājam par ceremoniju, zēns sevi paķircināja. Visticamāk, arī viņa draugiem šī doma neizgāja no prāta, ņemot vērā, ka šī diena drīz būs klāt.

Jona palaida garām aprūpētāju, kas, pavadot vienu no vecļaudīm, pārvietojās pavisam lēnām.

-    Sveicināts, Jona, smaidot teica uniformā ģērbies virs.

Sieviete, kurai viņš turējās blakus, kūkumu uzme­tusi, kājas ieāvusi mīkstās čībās, lēni šļūca uz priekšu. Ar smaidu viņa nolūkojās Jonas virzienā, tomēr skatiens bija neskaidrs, it kā tukšs. Viņš aptvēra, ka sieviete ir akla.